Ir tāda sajūta, ka varētu mierīgi pavadīt atlikušo dzīvi, skatoties youtube video par zx spectrum aktualitātēm un spēlējot Jagged Alliance 2 uz mana senā PC.

Vēl man ir doma uzrakstīt review par OPN jaunāko albi AGE OF, bet diemžēl tas albums nav tik labs, lai vēl gribētos veltīt laiku apskatam.

Šonakt sapņoju par dīvainu ēku, kas it kā celta sen (drošvien 1920ie or so), kurai nebija palodzes, visi logi pēc plānuma atgādināja autobusu logu stilu, kaut gan izskatījās pavisam citādi – ēka bija liela (redze'ju to tuvplānā un tāpēc nebija iespaids par ēkas kontūrām kopumā), it kā ieapaļa (nebija taisnas plaknes sajūta). Daži logi bija jau pārtaisīti, kaut kādas palodžu iezīmes. Nu ziniet, kaut kas, ko varētu būt radījis Le Korbizjē.

Tad sapņoju (vai biju jau mazliet pamodies?), ka ir ēka, kurā attālumi (virs zemes) starp dzīvokļiem izkārtoti pēc virsskaņu rindas principa (tiem, kas nezina – virsskaņu rindā skaņas pēc sava augstuma pamazām pietuvojas viena otrai augšupejošā virzienā). Tas nozīmē, ka kaut kādā brīdī dzīvokļi sāk saplūst kopā, kamēr tie beidzot ir tik tuvu, ka principā viedo vienu dzīvokli – tas ir, komunalku, hehe.

Ja tagad atgriežas pie idejas par virsskaņu rindu (tas ir, šajā nomoda realitātē), tad attālumi starp dzīvokļiem varētu kļūt par dzīvokļu augstumu – iedomājieties, pirmā stāva dzīvoklis pats ir 12 stāvos (oktāva), bet šaurs, otrs dzīvoklis 7 stāvos (kvinta), bet jau mazliet platāks, trešā stāva dzīvoklis 5 stāvos un vēl platāks, sestā stāva dzīvoklis 4 stāvos un tā tālāk, kamēr pēdējā stāva dzīvoklis ir vienstāvīgs, taču pavisam plats (12 stāvi pa horizontāli). Tālāk ir kādas bēniņu vai palīgtelpas, jo vertikālais augstums nu jau ir mazāks par vienu stāvu. Visu dzīvokļu kubatūrai būtu jābūt vienādai.

I dare you, architect, I double dare you!!!

Šodien vilcienā pretī apsēdās meitene, "skaista tā kā sakura, viņas dēļ no zārka es pieceltos kā Drakula"*

*aptuvens citāts no Ziedu vijas daiļrades.

Augšamcelšanās direktors

Pankroka grupa "Zuzāns pērk gleznas"

Stabat doesn't mater

Visu laiku labākais stoner albums ir Nirvanas Bleach ar atskaņojuma ātrumu 0.75

Laiku pa laikam man ienāk prātā neeksistējošu cilvēku vārdi/uzvārdi. Šoreiz tas ir Krumholcs Fīdings.

Šonakt sapņoju, ka spēlēju uz akustiskās ģitāras pavadījuma akordus YMCA. Kāds vai kādi arī dziedāja (varbūt es pats arī). Spēlēju, kājās stāvot, turot ģitāru vertikāli kā čellu un lociņa vietā man bija zobubirste. Sapnī akordi skanēja labi, bet man liekas, ka tur piedziedājumam nav kaut kas apmēram tāds kā A, G, A, H.

Nočekoju piedziedājumu – yep, tur ir citi akordi.

Kur jūs pērkat smārtfonus?

Tikmēr pie miskastēm eglīšu līķi.

Šodien pabeidzu skaņdarbu un jūtos neparasti priecīgi. Tā viegli un brīvi. Tā tas šķiet ir vienmēr pēc pabeigta skaņdarba. Domāju, būtu forši izjust šo high sajūtu gadiem ilgi pēc skaņdarba radīšanas. T.i. piemēram vēlaizvien izjust šo jauko apdolbījumu pēc jau paša pirmā skaņdarba, ko uzrakstīju kaut kad deviņdesmitajos. Tas apziņas stāvoklis nebūt nenozīmē apstāšanos attīstībā, ja nu kāds tagad gribēs tā argumentēt. Īstenība varbūt pat otrādi.

Man ļoti patīk no vecuma nodzeltējusi plastmasa. Kaut kas īpašs ir tajā krāsā un pašā materiālā. Tāds kā ar seksualitāti nesaistīts fetišs – paskaties un jūti iekšēju apmierinājumu.

Ciba noveco