Cilvēki gan ir, gan nav līdzīgi dažādās nozīmēs – dažkārt ir interesanti paskatīties, cik ļoti mēs visi krītam kaut kādos mātes-dabas konstruētos paternos, bet uz tiem paterniem virsū būvējas dažādas variācijas, kas padara mūs atšķirīgus. Mans izbrīns varbūt ir drusku samākslots, jo tas tomēr šķiet dabiski, ka nevar ielīst otram galvā un saprast, kāpēc viņš saprot to, ko nesaproti tu un otrādi. Teiksim tā, varbūt es pabrīnos par to, ka man vajadzēja daudzus gadus, lai pieņemtu/saprastu to, ko citi saprata uz (gandrīz) līdzenas vietas. Iespējams, ka lieta ir nevis mūzikā kā tādā, bet gan identitātē – iekļaušanās noteiktā draugu lokā, kuru vērtības tu pieņem tādā sociālā aspektā (nu piem., man patīk ši cilvēki, un līdz ar to dabiski patīk arī mūzika, ko viņi klausās).

(Reply to this) (Parent)