Tikai salīdzinoši pēdējos gados sāku pieņemt Sonic Youth un Joy Division. Man ir sajūta, ka tieši mūzikas izglītība man to ir palīdzējusi (sajūta, ka tīri fiziski dzirdu daudz dziļāk un niansētām) un drošvien zināms artistic maturity . Īstenībā līdzīgi ir ar Nirvanu, tomēr vismaz virspusēji Nirvana ir visai pievilcīga nenobriedušām ausīm, un lai arī neesmu bijis aktīvs klausītājs, tomēr spēju to uztvert. Bet kas par brīnumiem bija ar tiem maniem tīņu draugiem toreiz, kad viņi spēja digot SY un JD?