Šodien bijām ikvasaras kapu izbraukumā. Vieni ir Jaunciema, otri ir Juglas kapi. Viens stāsts varētu būt par to, kā kapos vienmēr nāk domas par to, cik viss īstenībā ir nesvarīgs un ka beigās mēs visi nonāksim bedrē. Taču es izvēlos jums pastāstīt otru stāstu. Par rudu kaķi Juglas kapos. Ieejot pa vārtiņiem kapsētā pie ieejas sēž ruds kaķis. Kaķim pūžņo acis, mamma saka, ka viņš jau sen tāds, jau no pagājušā gada. Esot apēdis bulciņas gabalu, acīmredzot tik izsalcis. Gājām tālāk, jo kaķis nenāca klāt – laikam esot paēdis. Kad kapi bija apkopti, nācām atpakaļ, bet rudo vairs neredzējām. Bija dīvaina sajūta, gandrīz vai atvieglojums, it kā esi atbrīvots no atbildības parūpēties par nabaga radību. Instinktīvas egoisma jūtas, kuras vēlāk, jau apdomājoties, nomāc žēlums. Līdzcietība un vienaldzība pretīgi balansē. Es neredzu sevi braucam uz Juglu, lai palīdzētu kaķim, nav man iekšā pašam uzņemties glābšanas misiju – nevēlos liekuļot, tā es jūtos. Bet glābt vajag! Manuprāt, zvanīt patversmei ir diezgan bezjēdzīgi – it kā kāds baigi tur dosies meklēt vienu kaķi. Gan jau viņiem katru dienu ir tādas situācijas. Šeit stāsts beidzas. Ko lai iesāk?