Man aiz sienas dzīvo nabagi. Viņa vienmēr klepo. Vēl kopš ziemas klepo. Dažkārt iet uz tualeti kāpņutelpā un izskatās, ka viņai ir jautri. Uzskatu, ka labierīcības mūsu mājā ir izprojektētas perfekti. Kad sirdi sāk nospiest smagas domas, atliek vien doties pa kapnēm lejā starp stāviem un uz laiku kļūt par nekronētu karali ar savu troni. Tronis protams ir koplietošanas. Kad valdīšanas laiks beidzies, tad vieglu gaitu atliek vien uzlēkšot atpakaļ. Un cept kartupeļus ar sīpoliem. Viņš vienmēr izskatās tāds kā nedaudz ievītis, nekad nesmaida. Viņam kabatā ir nevis cigaretes, bet cīgas. Kājās sporta apavi, kas liecina par piederību citādākajiem. Reizi divās nedēļās viņš spēlē elektrisko ģitāru – atkārto zināmos trikus un likus, lai pirksti neierūsē un lai nav tā, ka neko nedara pašizaugsmei. Viņš tomēr nav tāds, kā tie ekspresionisti ar divlitrīgajiem aliem rokās. Nu jā, sporta apavi tomēr, nevis kurpes ar sprādzi. Viņi katrs atsevišķi klausās mūziku un dažkārt ļoti skaļi, jo kā jau nabagi, viņi uzskata, ka ir izredzēti un ar noteiktām tiesībām. Sieviete klausās liriski romantisku mūziku (vidējais radio piedāvājums), vīrietis toties ir uz tu ar repu un metālu (arī tādu vidējo). Uz apmēram 15 minūtēm reizi divās nedēļās noteikti. --(trešAJĀS durvīs dzīvo aristokrāti, bet par viņiem citreiz) -- Dažkārt pie mūsu nabagiem atnāk ciemiņi. Vienu es pazīstu pēc smiekliem. Grieķu paruna vēsta – nekas nav stulbāks par stulbiem smiekliem. Citus gan es nezinu, bet tie, kas ir redzēti, nedaudz adgādina avīžzēnus – garās adītās šallēs, nomītiem apaviem un nāģenēm galvās. Tā mēs te dzīvojam jau kuro gadu. Aiz loga mainās gadalaiki un citi notikumi, bet viņa klepo. Un viņš spēlē elektrisko ģitāru. Reizi divās nedēļās pašizaugsmei.