desmitos · piecpadsmit

Prieks dzirdēt šādu stāstu par vēlēšanos būt Latvija.
Par izglītības sistēmu runājot, lai kā arī mums Latvijā tā patiktu vai nepatiktu, tomēr citur Eiropā diemžēl jau bezmazvai bērnu dārzā jāizlemj, par ko kļūsi, kad pabeigsi skolu. Nepatīkamākais tajā visā ir tas, ka diemžēl tās izvēles ir jāizdara ļoti agrā vecumā un praktiski "nav atpakaļceļa". Runāju ar sava puiša māsu, kas Francijā strādā par skolotāju un viņa teica, ka mans stāsts par to, kā 12.klasē izdomāju, ka negribu būt ekonomiste-ģeogrāfiste, bet gan "datoriķe", Francijā neietu cauri, jo es būtu nokavējusi jau vismaz 5 gadus (kā sapratu, "galējais lēmums" tipiski jāpieņem kaut kad ap LV 7. klasi). Te varbūt taisa speciālistus vienā nozarē, bet citās nozarēs tu esi galīgs cirvis, jo novirzieni ir tiešām specifiski un nav ne tuvu tas, ko Latvijā var iegūt vidusskolā (pat tad, ja tomēr ir kāds novirziens paņemts).