desmitos · piecpadsmit

Man šķiet, ka Austrumeiropā vairumam ir sajūta, ka “viss vēl būs”. Tas nav saistīts ar kaut kādu īpašu pesimismu, bet elementāru vēsturisko atmiņu, un potenciālo risku izvērtējumu - ne jau visi kaut kādu analīzi veic, bet sajūtu līmenī saprot, ka Krievija jorojām tepat vien ir, ka pašu spēkiem pret tādu pārspēku kaut ko izdarīt būtu grūti, ka visu laiku esam atkarīgi no globāliem procesiem, ko paši īsti nevaram kontrolēt.

Tik tālu viss pašsaprotami. Tas, ko gribu teikt - man šķiet, ka Austrumeiropas iedzīvotājiem šis nosacītais pesimisms un tāds skeptiskais skatījums uz nākotni būtu jāsaglabā konstanti. Mums tas ir vitāli nepieciešams. Man bail ir tieši par to, ka nākamās paaudzes varētu atteikties no šī pesimisma un līdz ar to zaudēs modrību.