100's Journal

12:23am: pārēšanās turpinās
protams, pēc paciņas aprītu vafeļu, ceptu dārzeņu pannas un 5h miega dienas vidū man vēl vajadzēja ĒST.
filmās tik kārdinoši tiek ēsts neveselīgs piegādāts ēdiens, ka man arī sagribējās. sākās viss ar vēlmi pēc hamburgera un slinkumu pēc tāda braukt. chicko chicken jau sastādīju milzīgu pasūtījuma sarakstu. siekalas mutē jau nespēja sagaidīt. izrādījās, ka pasūtījumam ir jau par vēlu.
mēģināju atmest domu.
bet tomēr pasūtīju chilli picā 2 normālās picas un biezpiena desertu (jap, kopā 8Ls).
reizē gandrīz miru no kauna - man šķiet nenormāli pasūtīt uz mājām ēdienu, ja nav nekāda pasākuma, ja esmu viena, neesmu slima. un resna esmu. un paēdusi.
nepacietīgi gaidīju, gribējās lai ātrāk paiet tā norēķināšanās lieta.
piegādātājs ļoti seksīgs un nenormāli nervozs. ja es būtu mega seksbumba, būtu droša, ka viņam stresiņš no tā, cik ļoti mani grib. bet tā kā neesmu seksbumba, tikai bumba, tad... stress viņam bija no kaut kā cita.
bet nav tik traks tas mirklis. varbūt, ja piegādātājs būtu par sevi pārliecināts vai pat lecīgs, justos švakāk. bet katrā ziņā tas nebija daudz briesmīgāk par mirkli, kad ginekologs šmakarē ar spoguli Tavas iekšas un, ciešoties, zini, ka tūlīt tūlīt jau būs cauri.

tas arī viss. picas apriju, skatoties filmas. nenormāli pārēdos. pēdējoreiz no divām tādām picām mēs 4 cilvēki pārēdāmies. šoreiz es viena četrkārši. protams, sameklēju arī mezym forte. daudz. tagad noteikti nenoturēšos un iešu uz ledusskapi pēc biezpiena deserta, lai justos vēl pretīgāk.
spogulī paskatoties gribēsies to sadauzīt, vai ar nazi sev nogriest ļumekļus. skatoties filmas, aizmirsīšos. ik pa laikam atkal sākšu sevi šaustīt. un tad lai remdētu skumjas un rastu labsajūtu, apmierināšu sevi.
klišejisks nožēlojams sestdienas vakars.

12:48am: pašlaik man vairāk kā jebkad agrāk ir žēl, ka es nemāku sev izraisīt vemšanu. un kārtējo reizi mocīties ar pirkstu vai karoti mutē vai ūdens dzeršanu es nespēju - gan tāpēc, ka nekad nav palīdzējis, gan tāpēc, ka man sevis ir pārāk žēl.

11:18am: izrādās, nav nemaz tik traki. par vakardienas šausmām liecina vairs tikai picu kastes. pat svari rāda ierastos maksimālos 103kg, no kuriem, šķiet, vienu tūlīt dabīgā veidā atstāšu tualetē.

bet never never never never again.

6:17pm: tās mežonīgās strijas man vienmēr būs atgādinājums par šiem gadiem, kad centos tik ar sevi galā. es ticu tam, ka kilogrami mani pametīs.
pretstriju līdzekļiem gan neticu, lai gan pašlaik tos lietoju. un, ja arī šīs, svaigās, pazudīs, vēl jau ir ziloņkaula baltās. un lai ir, no pagātnes taču neaizbēgt.

8:26pm: progress
forši, pirms pāris stundām nolēmu saņemties.
un sākt pavisam mierīgi - neēst saldumus un neēst pēc 20:30 (18 ar manu dzīvesstilu ir neiespējami).
par katru kārtīgi pavadīto dienu - 1Ls nākotnes "tievo" drēbju kontā.

un progress ir tāds, ka šodien vakariņās (jau 18:30!) iekārojās baltmaizveidīgas kūkas gabals. ieliku mutē, saviebos, atvainojos un izmetu miskastē. jā, tā nav cieņa pret ēdienu bet pamazām radusies cieņa pret sevi ;)

11:11pm: no divām trifeļu konfektēm gan nespēju atteikties, bet nu bija tas arī baudas mirklis.
tagad krāmēju ārā no skapja drēbes, ko varētu iedot mammai līdzi braucienā. man ir apmēram 5 variācijas, ko varu vilkt. viss pārējais kvantums ir drēbes, kas neder.
liela daļa nopirkta jau nedaudz spiedīgas, ar domu - saņemšos, notievēšu nedaudz un tad vilkšu.
bet process notiek tieši pretējais jau gadu gadiem.
tāpēc tagad dīvāns ir apkrauts ar visādām tīri smukām drēbēm. mamma priecāsies.
viņa ir daudz tievāka par mani, bet arī nedaudz ar lieko svaru.
kad es tā varēšu priecāties par derošām drēbēm?