Tagad logu mazgāšana. Atceros, kāds drausmīgs trādirīdis tas bija. Bija jānogaida īstā diena, jo ilgi tak nevar logu vaļā turēt. Bija jāgatavo simtiem lupatu, kuru tāpat nekad nepietika. Bija jālieto ļoti daudz smirdīga līdzekļa, jāpūš tā ka tek un plūst, nekad nepietika lupatiņu, ar ko to visu slaucīt, rokas slapjas līdz elkoņiem. Pa vidu lielajai mazgāšanai nedrīkstēja noslaucīt, ja gadījās piedurt roku, tam bija jāstāv līdz mazgāšanas tracim, jo citādāk būšot pleķains. Tas viss bija tāds šausmīgi grūts, bet arī it kā svētku process. Un vēl tās slapjās lupatas! Vienmēr bija lupatas, ko lietot, daudz pat, bet bija jātaupa, tāpēc bija jācīnās, mēģinot pārlocīt to slapjo slaukāmo lupatu, kamēr visi stūrīši pat slapji, tikai tad varēja ņemt jaunu.
Tagad es logus mazgāu bez līdzekļa, tikai ar ūdeni, ar mitru drāniņu pārbraucu pāri un tad ar lielu, vecu drēbi kārtīgi nopulēju, lai nepaliek ne mismazākais mitrums un tiešām var redzēt, kur tīrs, kur nē. Tas viss iet ļoti ātri un viegli, vienkārši nevajag taupīties ar slaukāmo lupatu, lai ir gana liela un pietiek. Nav nekādu stulbu līdzekļa švīku, nav nekādas smakas, viss ir tīrs un dzidrs. Var darīt kaut vai reizi mēnesī, bez kaut kāda nenormāla trača un sajūtas, ka tas viss notiek tā smagi un divreiz gadā. Un te pat nav runa par to, ka senāk bija liels trūkums un nebija kaut kā, ar ko tagad viss ir ātrāk. Bija ūdens, bija lupatas, viss. Bija kartupeļi, bija nazis.
Varbūt viss vienkārši bija smagi un tā bija vienīgā dzīve, kādu mēs zinājām. Bija jābūt smagi, jo tā bija pareizi. Nedrīkstēja tā pa vieglo ar lupatiņu pārskriet. Nē, bija jātaisa divreiz gadā šausmīga izrāde un jānomokās tā, ka mugura slapja.
Interesanti, cik tā smaguma manī vēl ir palicis. Tā uzspiestā smaguma, kuram nav pamatojuma kamī citā kā vienīgi tajā, ka dzīve ir smaga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}