tethys_

Es šodien sapratu, kāpēc cilvēki skrien un visu dara pēdējā brīdī. Tāpēc, ka tad viņi neaplaužas. Ja kāds jau no septembra, oktobra gatavo dāvaniņas, pēc tam jau visu liek kopā decembra sākumā, tad ko viņš saņem? To, ka tos cilvēkus nemaz nesatiks, jo viņiem nav laika. Ko nozīmē "nav laika"? Tas nozīmē - man ir kas svarīgāks, bet tā pavisam nopietni, kā tas izjūtas, ja esi gatavojies un gaidījis? Ej dirst ar visām savām muļķībām.
Sēžu mājās viena ar maisu ar liekām un nevienam nevajadzīgām, ar rūpību un mīlestību pašdarinātām dāvaniņām, ar jau nopirktu ciema kukuli, no kura daļa arī bija speciāli sataisīta, un citām pasākumam gatavotām lietām, jo... jo dzīve.
Viss, es nekad mūžā vairs neko tādu nedarīšu. Ieskriešu tikai pa ceļam "kaut kādā" veikalā, nopirkšu "kaut ko" galdam, sagatavošu "kaut ko" līdzi, un pēc tam sēdēšu, bakstot telefonu, jo pasākums ir garlaicīgs, bez mīlestības, bez pievienotās vērtības, pa ceļam ieskrienot un domājot par kaut ko citu.
Jā, rūgtuma pilns ieraksts, zinu, bet tā rūgtuma tiešām ir daudz. Nu nevaru es tam tikt pāri.
Vispirms ģimenes locekļi, kas vienmēr svinēja ar mums, pēkšņi izdomā, ka viņiem vajag citā datumā. Pēc tam atceļas pasākums ar draudzenēm. Pēc tam cilvēks, kuram uztaisīju dāvaniņu un gribēju apsveikt, jo ir, par ko pateikt "paldies", pasaka, ka "nevajadzēja".
Ok, es šogad tiešām ienīstu Ziemassvētkus. No sirds un pa īstam, un līdz kaulam.
Un visu to, ko esmu sataisījusi, veltot ilgas stundas, es nevienam nedāvināšu vēlāk un nemēģināšu iespiest rokās, ja jau "nevajadzēja". Es to visu vienkārši izlidināšu ārā un nekad, nekad, NEKAD mūžā vairs neko tādu neatkārtošu. Nekad.
Viss.
Civilizācija ir sataisījusi simtiem gadžetu, lai mums būtu vairāk brīvā laika, lai mēs varētu būt cits citam tuvāk, bet noticis ir tieši otrādāk. Neviens nevienam vairs nav vajadzīgs vairāk nekā tikai FB "draugu" listē. Man šogad sanāca atlicināt vairāk naudas, lai beidzot varētu vairāk atļauties priekš citiem, bet es ļoti labi redzu, cik tas viss ir vajadzīgs.
Kārtējo reizi saprotu, ka normālu attiecību vairs nav, viss ir tikai caur skriešanu, un tikai caur skriešanu un garām ejot arī ir vērts kādam kaut ko dot. Jūs visi, kas drasējat pēdējā brīdī pa lielveikalu, esat gudrāku par citiem. Jo jums tāpat atteiks, to, ko jūs būsiet gatavojuši, nenovērtēs, un ar šādu attieksmi tas nesāp. Izmet ārā vai atmet kādam citam, vai apēd pats, un ej tālāk.
Un ne jau tas laiks, kas pavadīts gatavojoties, ir bijis bezjēdzīgs. Nē. Tajā brīdī es jutos labi un laimīga, domājot par to kopā pavadāmo laiku, kas būs, bet kas nepienāca.
Esmu tik mazvērtīga un nesvarīga, ka varētu arī neeksistēt. Vēl jo labāk. Netraucētu bakstīt telefonu un laikot "draugu" bildes ar savām bezjēdzīgajām alkām pēc sabiedrības.