tethys_

Šī rokopera mani vēl arvien noved mistiskā, gandrīz reliģiskā ekstāzē. 

Nesen ento reizi pārlasīju savu mīļo grāmatiņu "Atnācēji no nekurienes". Tajā ir aina, kurā tiek atskaņota Isu himna. Isi ir citplanētiešu rase ar zaļām asinīm, no Zemes iemītniekiem vairāk rada abiniekiem. Viņiem ir reliģija, kurā viņi saukti par "gaismas dēliem" un pastāv arī "tumsas dēli" misliki. To atskaņo galaktiskā sapulcē, kurā lemj, kā cīnīties ar mislikiem, jo viņi apdzēš zvaigznes. Pirms tā visa visiem tik dažādajiem vairāku galaktiku un neskaitāmu planētu pārstāvjiem atskaņo šo himnu, un visi krīt reliģiskā pārdzīvojumā, pat tie, kas nav isi, kuriem tā nav himna. Vienaldzīgi paliek tikai sinzi un Zemes cilvēks - cilvēki ar sarkanām asinīm. Tie, kuri reliģiskajos tekstos saukti par glābējiem un palīgiem cīņā ar mislikiem, jo sarkano asiņu dēļ viņi ir nejūtīgi pret misliku starojumu. 

Isi pat tā kā apvainojas uz sarkano asiņu cilvēkiem, ka viņi nekrīt ekstāzē, bet viņi ir citādi un nekā nejūt. 

Man Lāčplēsis ir viena no himnām, kuru klausoties es esmu isa, mani pārņem pārdabisks miers un reizē aizkustinājums, man liekas, ka šeit ir vislabāk runa par labo un ļauno, mani līdz sirds dziļumiem uzrunā gan mūzika, gan lirikas, gan izmantotie simboli. Lielākā daļa cilvēku gan ir sinzi un Zemes cilvēki, kas ir nejutīgi kā pret misliku starojumu, tā pret mūzikas radītu mistisku pārdzīvojumu, un nejūt nekā iekš Lāčplēša, ja nu vienīgi viņiem rodas smiekli par Igo frizūru vai Brīzes botiņām.

Man atkal liela daļa dziesmu saistās ar kaut ko tieši no manas dzīves. Tāpat šī dziesma ir ieguvusi pilnīgi jaunu jēgu, kārtējo, jo tā ir periodiski nozīmējusi vairākas lietas. 

*

Lāčplēsis: Tu, Laimdota, raudi? Ak, nevajag tā. 

Šajā vietā Laimdota ir atgriezusies no Kangara gūstniecības, izvarota, sista un pazemota, un Lāčplēsim jāatzīst, ka viņš ir noticējis Kangara meliem, ka viņa aizbēgusi ar viņa labāko draugu - Koknesi. Abi bijuši sagrauti un nelaimīgi, abi cietuši, abi ir salauzti un notriekti zemē... tāda es vienmēr esmu jutusies, vienalga, vai prieki, vai bēdas. Labi, jāatzīst, bija tas viens periods manas dzīves, kas bija kopumā laimīgs... bet visā citā laikā es vienmēr esmu bijusi ar iedzimto nevis grēku, bet iedzimtām sāpēm. 

Un es zinu, ka kopējās asarās var mazgāties un kopējās sāpēs - šķīstīties, lai gan daudziem tas nav saprotams. Un vienmēr mani ir apsēdis šis:

*

Lāčplēsis Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs tuvums ir melna migla,
Kurā es sabrienu savu dvēseli.
Tava elpa ir melni vēji,
Kas manām cerībām vainagus norauj.
Tavām kājām ir tūkstoš pēdu,
Kas manas Jāņuzāles sabradā.
Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs klātums ir melna straume,
Kas izskalo manus pamatus.
Tava būtne dveš melnu svelmi,
Kas manu atmiņu vītina,
Un visus tu dari līdzīgus sev —
Bez acu, bez ausu, bez valodas. 

*

Protams, daļa no manis pašas... bez acu, bez ausu, bez valodas... manis pašas klātums ir melna migla.

*

Lielvārdis Latvju zeme vaļā stāv.
Tā kā dzīsla, pušu rauta.
Iztek asins, iztek spēks.
Latvju zeme vaļā stāv.
Vēji staigā iekšā, ārā.
Izplēš sēklu, izrauj saknes.
Latvju zeme vaļā stāv.
Krustaceļiem pienaglota.
Krustavējiem caurvējota.
Latvju zeme vaļā stāv.

*

Un šis mani sāpina... es ļoti labi saprotu, ka Latvija un latvieši, latviskais, nav nekas vairāk kā māja, kā cilvēki, kā kaut kas, ko vajag atlaist, ja nevar paturēt, bet man Latvija ir kā veca, pāri simts gadiem dzīvojusi vecenīte, kas gan vēl nemokās gluži agonijā, bet tomēr zina - dzīve vairs nebūs ilga... un viņa ir vāja, pati savās domās sajukusi, domā par vecajiem, labajiem laikiem, vairs nezina, kur īsti atrodas, un sāp... jā, sāp tik daudz kas... 

Pa kuru laiku Latvija kā ideja ir kļuvusi veca un nolietota, nezinu... bet tā ir, ka sāk likties - turēties pie tā visa ir nedaudz kā aizkavēt mirēju...

*

Koknesis Es savu zemi nepārdodu.
Kad taure asinslietū sauks.
Savam zobenam pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs. 
Es savu zemi nepārdodu.
Kad dzīve zelta ratos brauks.
Savai laimei pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs. 
Es savu zemi nepārdodu.
Kad melni kraukļi nāvi krauks.
Savai dzīvībai pieskaiti manu,
Jo es esmu tavs, Lāčplēsi, draugs. 

*

Šis ir gan par to pašu - es turēšos pie tās večiņas ar zobiem un nagiem, pat tad, ja tas būs galēji muļķīgi.

Un arī vēl par to pašu - par draudzību. Esmu tik ļoti daudz tajā vīlusies, tāpat kā mīlestībā (un es tos tāpat nekad neesmu spējusi nodalīt, vienmēr jaucu kopā), taču... vēl arvien ir cilvēki, ar kuriem es būšu gan tad, kad dzīve zelta ratos brauc, gan tad kad melni kraukļi nāvi krauc. Kur es tāda gadījos, nezinu, bet bez tādas uzticības un draudzības man dzīve liekas tukša, lai vai cik naudas, varas, cēlu ideju un mērķu man nebūtu, kam veltīt savu dzīvi.

*

Vienkārši vārdi par to pašu vien, bet veids, kādā tie rokoperā izteikti, mani sajūsmina līdz asarām, un tāpat iedveš dziļu, svētu mieru. 

Jocīgi.

Un Laimdotas tēls man vienmēr ļoti paticis. Patiesībā daudz labāk par parasti mīlēto Spīdolu, kas šajā rokoperā neparādās. 

Es gribētu būt tāda, kā Laimdota... bet esmu tikai melns krauklis, kas var nāvi ķērkt.