šorīt pamodos un pateicu "nē" mājas pamešanai pirms desmitiem. nogulēju līdz pusdienlaikam, kad pamodos joprojām nebiju apmierināta ar faktu, ka man jāeksistē (tagad katru rītu pieceļos ar "bļeģ, anna")
vilku iziešanu garumā. kad beidzot biju saģērbusies, māsa pateica, ka man viņas bēbis jāpaņem tikai trijos. tas nozīmēja, ka bija laiks ar D. dzert balzāmu ar kafiju. sajutos labāk un siltāk, izgāju ārā, bija pavasaris. uz brīdi man izdevās nomierināties, bet tad es savācu bēbīti no auklītes un viņa uzreiz sāka raudāt mani ieraugot. domāju "jā, man arī šodien gribas raudāt, kad sevi ieraugu". atnācu uz māsas dzīvokli, satiku mammu un uzreiz sāku raudāt. mamma jautāja, kas noticis, es teicu "ziema" (jo ir ērti pie visa vainot ziemu). mamma mēģināja ristināt problēmu, iedodot man kandžu. tagad esmu piedzērusies, raudulīga auklīte. nu, un reāli man pirmo reizi ne tikai vajag apmeklēt terapeitu, bet man gribās, jo "stop sounding so fucking sad". |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
