slikts sapnis - [entries|archive|friends|userinfo]
slikts

[ website | untu.ms ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 1st, 2020|05:43 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|]

The trouble with socialism is that it takes up too many evenings.

Vaildam un citiem piedēvēts citāts par to, ka politika prasa laika ieguldījumu; tas ir darbs. Tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka sabiedrība saskaras ar kopējām problēmām, un risinājumiem vajadzētu būt kopējiem; galējs piemērs tam ir klimata izmaiņas, ko var risināt tikai pasaule kopā, un īsākā laika posmā tiešākais piemērs ir pandēmija, jo lipīga slimība var iekļūt visur un skart visus.

Saistīts jēdziens ir participatory democracy (reizēm arī “tiešā demokrātija”); tā ir doma, ka politiskie lēmumi būtu pieņemami kopīgi, lai tie atspoguļotu kopējās intereses, un ka parasto cilvēku dalībai politikā būtu jābūt tiešai. Pretstats tam ir elitārā demokrātija, kurā lēmumus pieņem elite jeb īpaša šķira, kurai labākajā gadījumā būtu jāpārstāv kopējās intereses (reprezentatīvā demokrātija), bet tā var patiesībā būt arī oligarhija (pamatā pārstāvētas tiek īpašās intereses).

Krīžu daudzskaitlība un nopietnība ietver līdz šim valdošā režīma nosodījumu; ir palicis īpaši grūti apslēpt, kādā mērā politiskā elite ir it kā racionāli pragmatisku kompromisu vārdā iztirgojusi un turpina iztirgot kopējās intereses. Piemēram, pandēmija nav neparedzams notikums: pandēmijas ir sagaidāmas, pat ja nevar pateikt, kad tieši; tāpat, “brīvā tirgus” ekonomikā ietvertā nestabilitāte un netaisnība ir sen labi zināma un saprasta; klimata izmaiņu pamata norise (siltumnīcas efekts) arī ir jau gadsimtu zinātniski pamatota, utt.

Risinājumi sniedzas no reformisma (ielāpi esošajai iekārtai, lai virzītos, piemēram, no neoliberālā režīma uz sociāldemokrātiju) līdz apvērsumam (politiskās varas maiņu), bet īpašu uzmanību ir pelnījis “brīvā tirgus” piedāvāto risinājumu trūkums: iekārtas un tajā audzināto cilvēku nespēja pat atpazīt, ka tā ir nogājusi no sliedēm; ka runa nav par neparedzamām neveiksmēm, bet ka notiekošais ir likumsakarīgs iznākums, piemēram, neoliberālajai taupības politikai.

Par likumsakarībām var runāt arī saistībā ar elitārās demokrātijas arvien vairāk noteicošo lomu, kas izpaužas, piemēram, tajā, ka par trampismu tiek runāts tā it kā problēma būtu populisms kā tāds (kā masu politiska kustība) nevis konkrētais masu politikas paveids. Tas ir cinisms par parastu cilvēku spēju piedalīties politikā; skatījums uz politiku kā pārāk sarežģītu un prasīgu, lai būtu iespējama pašnoteikšanās un uzticami spriedumi ārpus izredzētām aprindām. Tieša likumsakarība elitārismam ir, ka nav iespējams plašs atbalsts strukturālām izmaiņām; ka masu politika ir pārāk nedroša, un ka maksimālajai iespējamajai politiskajai gribai ir “zemi griesti”, jo masas ir apātiskas un ciniskas.

Apātija un cinisms tiek apzināti audzināts, jo tas ir parastākais veids, kā nesakarīgiem režīmiem sevi uzturēt, bet pārliecināšana neietekmē dabas parādības kā vīrusus vai vētras, un tāpēc lielā mērā vienkārši nav izvēles: tas ir do or die, masām ir jāmobilizējas un jāizglītojas, lai būtu politiskā griba pietiekamām strukturālām izmaiņām, jo nogaidīt līdz viss būs pa vecam vienkārši nav iespējams.

Linkdot krepsi