04 Jūnijs 2007 @ 10:51
 
ap pusnakti braucu mājās, mikriņā brīva 1 vieta, es apsēdos onkam blakus. un viņš sāka skandināt dzeju. skaistu dzeju. krievu klasiku. viņš starp truliem skatieniem blenza uz mani, un ar izteiksmi izrunāja pantus. un pēkšņi izdvesa pāris jautājumus [kā piem. tu taču zini šo dzejnieku dzejoļus? skolā taču mācīja...(tam sekoja krievu dzejnieku uzvārdu uzskaite) Puškins, Turgeņevs, Mirsks, Peļevins, Jeseņins,... ] un nofrāzēja sarunas [mazdēliņ, bet kā gan tu nezini krievu klasiķus? kā tas var būt, ka skolā to nemāca?] un viss maršrutnieks smīnēja, smējās, sarauca pieri, šķobīja sejas,... jo letiņi. nē, man nav nekas pret krievu klasiku, bet letiņu rakstnieki/dzejnieki tomēr ir tuvāk...