"Es vairs neapskaušu un neglāstīšu viņu, pat, ja man gribēsies."
Agrāk es sev to bieži teicu, bet pat dažas minūtes neizturēju.

Mīlestība ir beznosacījuma došana, t.i., ja tevi interesē tāds fenomens kā mīlestība.

(Reply to this) (Thread)

Jaa, es biju tajaa tripaa. Tas sabruuk tad, kad ir sajuuta, ka tava doshana netiek noveerteeta. Ir cilveeki, kas tiecas uz beznosaciijumu miilestiibu, bet tiiraa veidaa shajaa pasaulee taa nav iipashi iespeejama, jo ir veel arii taada lieta, ko njemt veeraa kaa miilestiiba pret sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu paga, kas tā par mīlestību un infinity praksi, kas sev izvirza nosacījumus un kritērijus "tikai līdz zināmam mēram". Bet kāpēc lai pareiza mīlestība pret sevi obligāti pārkklātos ar vēlmi, lai tavu došanu "novērtē"? (vērtēšana - vispār ekonomiska metafora).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

To, ka tas ir liidz zinaaman meeram, es sapratu, kad mana draudzene Agnese Beerzinja pateica, ka miilestiibai jaabuut beznosaciijumu, bet vienpuseeja miilestiiba nav miilestiiba - miilot vienpuseeji, cilveekam ir daudz gruutaak buut "beznosaciijumu miilestiibas" staavoklii, jo tad vinjsh parasti ljoti veelas buut ar otru vai veelas, lai otrs pret vinju buutu taads un taads, taatad nosaciijumi ir. Secinaajums: Par beznosaciijumu miilestiibu var runaat tikai tad, kad cilveeka pasha pamatvajadziibas ir apmierinaatas. Miili vispirms sevi un tikai peec tam citus, jo kursh gan tev ir veel tuvaaks par tevi pashu? Beznosaciijumu miilestiiba nav jaasaprot absoluutaa noziimee - ka pat, ja otrs man nocirtiis galvu, es vinju miileeshu tikpat ljoti kaa kad vinjsh mani apskaus. Taa nenotiek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un ar pamatvajadziibaam es domaaju pamatvajadziibas kaa eediens, miegs, savienoshanaas (komunikaacija) un droshiiba. Ja tas ir izpildiits, tad var miilestiibas objektam piedot, ja vinjsh reizeem "uzkaapj uz varzhaciim" :)

(Reply to this) (Parent)

iespējams, ka viņai viena no pamatvajadzībām ir sakārtota vide, kāpēc tev to ir tik grūti pieņemt? vnk atvēli pusstundu dienā, lai pievāktu, un paskaties vai kaut kas nemainās. attiecībās ietilpst arī šādi ikdienas sīkumi, kuri ir kkā jāmenedžē, lai kā gribētos kā baroniem tikai gulēt lāčādās, pisties un rīt vīnogas.
iespējams, ka viņai arī ir sajūta, ka tu nenovērtē, un, nevis dod, bet pieprasi visu laiku (jo tu dod to, ko gribi pats, nevis, kas viņai varbūt ikdienā ir svarīgi - tā pati kārtība un kaut kāds praktiskums), un, ka tieši viņa ir tā, kura dod - visu laiku rūpējas par saimniecisko pusi.

es uzskatu, ka katrās attiecībās ir kaut kādas lietas, kuras jādara, kas nav mīļāko lietu top3, un tas ir normāli.
nesen izlasīju, manuprāt, ļoti patiesu domu (šis nav citāts, bet aptuveni doma) - ja viena puse attiecībās vienmēr saņem visu, ko vēlas, tad otra puse neizbēgami cieš.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmku veicis jau tādu apņemšanos, bet kaut kā tas izčākstēja. Pirmkārt, darbaduienās es nekārtotu principā, jo man vajadzīga katra minūte, lai čilotu un neko nedarītu. bet, tad, kad es kārtoju, man var likties, ka esmu sakārtojis, bet viņai galīgi nē, viņa nepārtraukti man pārmet neloģismu (sensorais loģiskais tips kritizē manu nesensorismu un neloģismu socioniski runājot). Man būtu jāpārcenšas, lai viņai izpatiktu - tad man būtu jābūt īpaši labam un aktīvam garastāvoklim. Es, kā izteikts ētiskais unn intuīts, vienkārši nedomāju par tādām lietām, es domāju par citām (par kurām savukārt nedomā sensorie un loģiskie).

(Reply to this) (Parent)

es nezinu, kas tām sievietēm ir ar kārtību, un ko tas nozīmē.
es esmu gandrīz vienīgā man pazīstamā sieviete, kam tā nav. mani bērnībā nenormāli traumēja nepārtrauktais diskurss starp mani un māti: viņa visu laiku gruzī par kārtību, es visu laiku gruzīju pretī par būtisko. saprašanās neiespējama.

Kāpēc tu brauc ar taksi? o_0