|
Jul. 27th, 2019|06:09 am |
Es vienmēr esmu sirsnīgs un mīļš un to pašu sagaidu pretī, bet viņa nespēj to dot pretī un tas mani sāpina. Viņa man visu laiku tikai pārmet, ka esmu nekārtīgs, ka dvielis nav nolikts pareizajā vietā, ka es braucu ar taksi, ka esmu iracionāls, ka uz grāmatas ir pleķis utt. Viņa man saka, ka "sekss" (mīļums patiesībā) ir viss, kas mani interesē, tāpēc es tā cepos, bet no manas puses izskatās, ka kārtība ir viss, kas viņu interesē. Es daru visu pēc savas sirdsapziņas, man šķiet, ka mums būs jauks vakars, bet viņa to sapiš ar 10 dažādiem pārmetumiem par kaut kādām absolūtajām hujņām. Izskatās, ka mums ir dažādas izpratnes par to, kā mīlestība izskatās. Man tā izskatās pēc mīļuma, viņai pēc kārtības un mēs nedodam viens otram to, ko otrs vēlas un nesagaidām no otra to, ko vēlamies.
Es nevaru visu laiku būt mīļš un mīlēt vienpusēji, agri vai vēlu es apvainojos un sāku emo scēnas. Kuru gan neaizvainotu tas, ka viņš tikai dod un nesaņem pretī? Bet jo īpaši, ja tas, ko viņš dod, ir mīlestība. Viņa saka, ka mīl mani un tam esot dažādi praktiski pierādījumi, piemēram, tas, ka mēs dzīvojam kopā. Mani tas nepārliecina un ir par maz.
Un, kad tu esi tajā tripā, kad jau sāc pieprasīt mīļumu, tu vēl vairāk mazini otrā spēju to dot. Līdzīgi kā man pēc 10 dramatiskiem pārmetumiem par nekārtību gribās speciāli visu izvandīt, paņemt torti un izsmērēt pa viņas smalkajām grāmatām. Un tad es nonāku pie tā, ka viņa nav pelnījusi manu mīļumu, ka man jābūt tikpat vēsam pret viņu, kā viņai pret mani. Es vairs neapskaušu un neglāstīšu viņu, pat, ja man gribēsies. Bet es to nespēju, tāpat kā viņa nespēj nedomāt VISU LAIKU TIKAI par kārtību.
Viņa ar mani ir aseksuāla, viņa nekad nav iniciatore, viņa paliek nomodā kaut ko lasot u.c. līdz spēku izsīkumam un tikai tad es varu viņu satikt gultā - kad viņa spēj domāt tikai par miegu. |
|