sestdienas vakars, tukša māja, ielēju sev vīniņu, bet vēlāk laikam ieiešu vannā, jo man skapītī kā reiz stāv bubble bar, ko vajadzētu izlietot. esmu apvainojusies, jo mans sātans man nezvana. viņam gan nav iemesla, es vienkārši apvainojos, jo biju ieņēmusi galvā, ka viņš kaut kad ap šo drūmo janvāra laiku zvanīs un tad mēs izklaidēsmies. gan jau kaut kad. viņa klātbūtnē es pat neizjūtu baigo validāciju, bet iekāri gan, un tas laikam ir mazumiņš, kas dienas šeit dara ciešamas. gribētos aiziet līdz jūrai, bet ķipa pavēls jau. šķiet, ka anglijā dzīve uz ielām apstājas pēc darba laika beigām, visi tup mājās. un pastaiga līdz jūrai būtu foršs pasākums divatā.

pirms pāris stundām runāju skaipā ar māti, bet no sākuma viņa mani nedzirdēja, un es neredzēju viņu. nedzirdēja tāpēc, ka datoram bija nogriezta skaņa, bet neredzēju tāpēc, ka kamera nebija pieslēgta, viss beidzās laimīgi. sarunas beigās viņa jautāja, vai es došos vakara pastaigā līdz jūrai, es skumji atbildēju, ka nē.

a moš es pati viņam piezvanīšu, feminisms, yolo, show me how big your brave is