27 March 2008 @ 11:13 am
 
Mēs taču elpojam, mēs nekad neaizmirstam elpot.
Un sirds mūža pirmajos gados cenšās pukstēt ritmiski un necenšas apstāties.
Lai cik cilvēkiem nepatiktu vai patiktu sava dzīve,
lielākā daļa tomer baidās nomirt.
Visiem ir bail aizmirst elpot, ko nekad nav aizmirsuši.
Un visiem ir bail sajust kādreiz pēkšņi lielu,sāpīgu dūrienu krūtīs,
kad sirds izdomā, ka viņa vairs nespēj dzīvot ritmiski,
kā mēs to vēlētos darīt.

Bet īstenībā, mūsu dzīves nav ritmiskas.
Tā ir viena liela, saburzīta papīra lapa.
Citam vairāk, citam mazāk.
 
 
ausīs dun: Massive attack-two rocks and a cup of water
 
 
( Post a new comment )
nabaga_nashkjis: dance[info]nabaga_nashkjis on March 29th, 2008 - 06:32 pm
no vienas puses arī man ir bail no tāmirkļa.
taču ja vien varētu iemācīties verst to sev par labu.
ja saprast to,ka šodiena tikpat labi var pēdeja diena.
noteikti neietu gulēt nepasakot viņam,kas viņš ir tavā dzīvē.
neaizmirstu samiļot mammīti.
un neiet gulet ar domu,ka kkad es noteikti atvainošos.
skrietu un darītu visu,jo vēlāk iespējas vararī nebūt...
(Reply) (Thread) (Link)
rozhinka: tigers[info]rozhinka on March 30th, 2008 - 05:30 pm
Taisnība.
Mēs runātu un teiktu atklātāk.
Domātu skaļāk.
Un justu vairāk.
Iespējams,mīlētu vairāk,
un parādītu cilvēkiem to, ka mums ir sirds.
Mosties katru dienu ar domu, ka tā ir pedēja.
Baisi.
Laikam vēl esmu par maziņu lai to aptvertu.
(Reply) (Parent) (Link)