Un šodien mēs no jauna (bet kad gan beigsies šī norobežotā dzīve) dosimies pie agrākajiem draugiem, mēs dzersim arvien tos pašus vīnus. Jūs no jauna sastapsiet mūs uz kafejnīcu terasēm.
Bet tas, kurš mācēja aizsākt šo mūsu dejojošo jautrību, tagad ir tālu. Viņš pameta pašplūsmā putekļiem klāto dienu virkni; mūsu sarunas viņam nav interesantas. "Vai tiešām esat piemirsuši mūsu balsis, kas ietērptas jūtās, un mūsu brīnišķīgos žestus? Brīvo valstu un pamesto jūru dzīvnieki jūs vairs nemoka? Manu acu priekšā joprojām mūs smacējošo apvainojumu sadursmes un niknums. Mans mīļais draugs, kāpēc gan jums nepadalīties ar sastāvējušamies atmiņām?" Jo gaiss, kas vēl vakar brīvi nokļuva mūsu plaušās, šodien kļuvis nederīgs elpošanai. Atliek skatīties tieši sev priekšā vai samiegt acis: tiklīdz pagriežam galvu, tā piezogas reibonis. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
