tā, cibā panesies skolas laiku skūpstīšanās jautājums. nu man pirmā skūpstīšanās bija kādu septiņpadsmit gadu vecumā ar ciema bitenieci maiju. tas tā dīvaini bija, jo man jau viņu kā sievieti negribējās, bet līdz tam, ka var gūt prieku skūpstoties bez iekāres, vēl nebiju izaudzis. kaut gan bija interesants tas piedzīvojums. jo bija tomēr zināms prieks no tās beziekāres skūpstīšanās. jo tā mute bija kā kaut kāda vijolīšu pļava, tāds teiksmainu smaržu kosmoss, it sevišķi tāpēc, ka darīju to aiz aizvērtām acīm un apkārt bija vēsa daba - klajš piesnidzis lauku lauks un zvaigžņaina nakts. smaržoja sniegs, smaržoja maija, smaržoja viņas mute, viss tā romantiski - šausmīga saņemšanās pirms tam, aizkritis širmis paša skūpsta laikā un pilnīgs bezsakars galvā pēc tam mājās ejot. jā, maija. maija jau nozīmē ilūziju austrumnieku valodā. tādas tās sievietes man līdz šim arī palikušas, savā ziņā kā ilūzijas. nevajadzēja varbūt to maiju skūpstīt. varbūt vajadzēja skūpstīt ligitu. bet ligita atkal bija tāda zēniska un baigi laida ar visiem džekiem pēc kārtas, tāpēc nācās vien palikt ar viņu platoniskajās attiecībās un klausīties ar viņu kopā itāļus.

bet nu nekas mums ar to maiju pēc tam nesanāca. vienu reizi vēl tikai pabučojāmies, kad pie sarmītes virtuvē saucām garus un nodzisa svece, bet sarmīte tēloja, ka ir aizmigusi. tad kaut kad vēl visi trijatā pa naktīm gājām malku zagt pa ciema sķūnīšiem, jo maijai tās malkas nebija un viņa savās barakās sala nost. beigu beigās es uzzināju, ka sarmīte savu aizmigšanu tajā spiritisma seansā tēlojusi, bet maija ar mani bučojusies tikai sportiskas intereses pēc un abas ar sarmīti to pirms tam sarunājušas. rezultātā es sarmītei aizrakstīju niknu vēstuli, kurā nosaucu viņu par savedēju, un pēc tam pusgadu ar viņu nerunāju, bet maija no slampes drīz pārvācās uz grobiņu pie kaut kāda veča.