as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

iespējams, ilūziju par pieaugšanu mēs noturam tikai tāpēc, ka gribam likt ticēt bērniem kaut kādai iespējai par pārliecību, drošību, sevis apzināšanos... un tad ļaut viņiem pašiem vilties. tikpat bezjēdzīgi un neizbēgami kā ziemassvētku vecīša nomiršana.

man nav laika šim ierakstam. vai spēka. pavadīju vakaru ar divpadsmit gadus vecu meiteni, klausījos, maz runāju, mēģināju virzīt. par pašnāvībām, par cilvēku egoismu, par pasauli kā nedrošu vietu, par tukšiem vārdiem par sapņiem, par pakāpieniem un krišanu, par tēviem, kas ir seksisti, mātēm, kas sapņo par labākām nākotnēm savām meitām, par draudzenēm, par puišiem, par homofobiju. ne par ko tādu. brīžiem savādas interpretācijas, neveikli mēģinājumi jokot, bet visam pāri vienkārši tāda sen aizmirsta, bet ļoti pazīstama sajūta par neuzvaramu pasauli, par apziņu, ka pasauli jāuzvar. jocīgi likās vienīgi tas, ka šo sauca par valodas stundu, nevis par terapiju.

nē, bija miljons savādu detaļu. arī saistītu ar kultūru, bet tas ne tas svarīgākais.

taču man nav spēka. vai laika. tas savādais nogurums, kad tevi izsūc. kā intervija, kurai jābūt labai. kā sarunai, kura nedrīkst būt bezjēdzīga. kā cilvēks, kurš tev nāk pretī, un tu nedrīksti nebūt gatava slīdēšanai, ķeršanai, turēšanai no visa spēka.

upd: pēc tam īsā sarunā ar britu zēnu secināju divas lietas. to, ka viņš uzskata, ka tas, ka uzrakstīju viņai, lai apjautātos, vai tika mājās un viss ok, viņaprāt tiktu interpretēts kā uzmākšanās mēģinājums. viņš arī nesaprata, kā asaras var nebūt nekas slikts. īsi pieskārāmies jau kuro reizi pedofīlijai. šai nefiltrētajai piesardzībai. saprotu, ka r. atviegloti nopūšas, ka esam tik tālu, tālajā zemē, kur var atbalstīt grābstīšanos gar bērniem kā normālu maiguma un spēlēšanās izpausmi, un tad atkal aizpeldēju atpakaļ domās par pasauli kā debīlu, debīlu vietu. kur nav iespējams izskaust ļaunumu, bet var salikt neiespējami stulbu piesardzību uz katra staba.