Šodienas dātums - 2+2+1+2+2+0+0+6 = 15 = 1+5 = 6
tātad

janvāris
euuu, bučas nebūs?


februāris
nē, ir jau normāli, ka es sapņoju par nesatiktiem cilvēkiem, ir jau normāli, ka es sapņos runājos ar dzīvniekiem, bet ir tā mazliet savādi šorīt - sapnī runājos ar ābeli. ar koku, kurš nes tādus apaļus auglīšus. bāc, man sapnī bija runājošs koks.


marts
ievelc elpu dziļi, dziļi,
ievelc nāsīs mani,
gribu slēpties tavās krūtīs,
pukstēt tavu sirdi,
ievelc nāsīs mani, mani,
ārā neelpo,
smēķus met pie malas,
lūdzu, neklepo..


aprīlis (astotais patiesībā)
pagaidi, es tūlīt izaugšu un tad. pagaidi, tikai mazliet. es tūliņ būšu.

maijs
man ir zaļa gerbera
nav smuki

alfrēdskolai salidojums. ar prātu saprotu, ka nospēlēju labi un viss bija kārtībā, tomēr galu galā nejūtos apmierināta, tāda kā pasviesta gaisā un nenokritusi lejā. karājos pie griestiem savā nemierā, jo nav sajūtas, ka did my best. bet tam nemieram gan varētu būt vēl cits iemesls. fagotists, kuru pievienojam listei blakus credo solistam guntim veitam, maijai lūsēnai, igo fominam, kristīnei krūzei, gunāram kalniņam, jaunajam, zaļajam igauņu diriģentam un skarbi tumsnējajam pēterburgas orķestra diriģentam, kurus es visticamāk nekad vairs neredzēšu, bjorkai, reproduktīvās veselības centra darbiniecei ilzei... listei, kuru esmu rakstījusi visu savu apzināto mūžu. cilvēki, kurus ieraugot es nespēju atraut ne acu. es viņos neiemīlos un iespējams, ka man viņi visādi citādi būtu pavisam vienaldzīgi, ja vien. ja vien man neiesāpētos krūtīs un nepaliktu tā savādi.


jūnijs (astotais patiesībā)
vakar miegot atcerējos par Rūtu un Albertu. kur viņi palika. bija solījums, ka viņi dosies prom, kad būšu tos uzrakstījusi, tomēr es neatceros sevi to izdarām. bet prom ir. un es domāju - vai Rūta un Alberts jūtās labi kopā. kur viņi tagad mitinās. varbūt Rūta ir stāvoklī. varbūt Alberts no traktorista ir paaugstināts amatā. kā viņiem ar naudiņām. vai māja silta. vai Rūta pavasarī cepa jauno pienu. vai viņi
vai viņiem ir labi
neatceros sevi jūs uzrakstot, bet ceru, ka neesmu jūs pievīlusi un lauzusi savu solījumu, Rūt un Albert.
Slaucēja Rūta un traktorists Alberts.
jūs arī viņus pazināt. nav kas dzirdēts?


jūlijs (desmitais patiesībā)
kreisā puse man sevī vienmēr ir patikusi labāk.
neviens jau neticēs, ka tā patiešām bijis, kad stāstīšu par kāpņu margām un durvīm, kas čīkstēja melodijā. neviens jau neticēs, ka tā patiešām garšoja meža zemene. vissaldākās ir visskābākās. neviens jau neticēs, ka kaimiņu kaķis uz palodzes patiešām nosauca mani par svešinieku un uzgrieza muguru. neviens jau neticēs, ka tā patiešām bijis. tāda sajūta ir vienmēr. apziņa, ka es nevaru uzrakstīt savu dzīvi, tā, lai citi tiešām to redzētu tādu, kāda tā man ir. un jo vairāk es cenšos, jo mazāk liekas, ka noticēs. dūcot varavīkšņu dziesmu kut lūpās, dziedi uz ū, aktīvais miers, jo vairāk es cenšos, jo vairāk šķiet, ka esmu to tikai izdomājusi, I see friends shaking hands saying
How do you do? They're really saying I love you, aktīvais miers, man ir trauksme, mierīgā trauksme, aūūūū :D
nu labi, bet man tik un tā labāk patīk mana kreisā puse.


augusts (septītais vispār)
Tēvs par mani smejas un saka: "Re, re, sākusi pelnīt, nu pērk grāmatas", smejas un atceras sevi čaka ielas antikvariātā, jāņa rozes grāmatnīcā. Mans tēvs, kurš notis nav mācījies, stāv starp noputējušām vāculaikā izdotu nošu kaudzēm un, paļaudamies vien uz savu intuīciju, pērk melnus dārgakmeņus uz kātiņiem. Man tēvs, kurš toreiz nenopirka mīlenbahu par 40 rubļiem, nu nolūkojas uz mīlenbahu 400 latos. Un es domāju, cik ļoti viņam ir žēl, ka vairs nav tā kā bijis. Un stacijā, gaidot savu māju autobusu, es pērku grāmatas. Deviņi stāsti un maza elsberga prēmijas grāmatiņa, kura pietiek tikai pusei ceļa. Otru pusi es saceļu kājas un, atgāzusies krēslā, skatos pa logu.
tur nocenotās gramatās atradis universālas mīlestības noslēpumus, tu beidzot sacel adatas un nolem izskaitīt manus matus, tas ir iebiezināts piens un karaoke autobusā, es meklēju uz kuras stīgas tu slēpies, kaut zinu, tās visas ir tavējās.

esatnācuarkājāmuzmājāmarmājāmuzkājām, dzied gaišmatainais jauneklis ar kājām ejot uz mājām no jūras. NuKāGanVarētuNedrīkstēt! nogaršotmanujogurtu, brīnās gaišmatainais jauneklis liekot puncī naksniņas.


septembris
dažkārt tev vajag vienkārši pārliecināties.


oktobris
varbūt mēs tā mīlam jūru, tikai dēļ nojausmas, ka tur atspoguļojas viss krastā esošais, mēs, pasaule. atspulgs dubulto. divreiz vairāk mūsu. patīkami taču, vai ne?


novembris (atkal jau astotais patiesībā)
aplasīju satori ieliktos fragmentus no bargā dienasgrāmatas. forši un tā, bet galvenais - sailgojos pēc tādas dienasgrāmatas, kādu nekad tā īsti neesmu rakstījusi. gāju tur, ēdu to, redzēju šito, tas izraisīja to, savukārt tam tas likās tā, domāju, ka tā un aizgāju arī citur, dabūju vēl kaut ko... :)
.. vakar un šodien mūsskolā projektu/zpd dienas, bet tādiem kā es - konsultācijas eksāmenu priekšmetos. Vienā dienā pa četriem gabaliem stundu ilgu nodarbību. Somu meitenes stāstīja, ka pie viņiem tā esot - stundas 60 min, kādas piecas dienā, lielīja, ka forši, bet mans 45 minūšu organisms 46. minūtē jau sāk dīdīties un atsakās uztvert informāciju. Nogurdinoši, bet brālis teica, ka universitātē pieradīšot. Man vispār ir ļoti jauks brālis, viņam nesen palika 31, abi ar sievu  dzīvo mājas otrā galā,  un es jebkurā laikā varu izbaudīt to, ko bērnībā nedabūju, jo brālis vienkārši nebija mājās. Kutināt līdz baltajām pelītēm, runāties agabenukumukušukutavasaga valodā, lēkāt pa virtuvi - dauzīties un smieties tā it kā mums abiem būtu 9 gadi. Nē, ikdienā mēs abi esam gluži normāli attīstīti cilvēki, sīki zvēri mēs esam tikai dažkārt. Iedomājos, kā būs tad, kad piedzims mazais bupsis. Tā diena nemaz nav tik tālu. Bet līdz šim viņi tiek galā ļoti labi - es vēljoprojām esmu sīkais, bet bupsis ir mazais. Sīkais un mazais. ^_^ Tik ļoti gaidu to dienu, kad sīkais ieraudzīs mazo vaigu vaigā.
Šodien uzzināju, kā gājis miniatūru konkursā - 2. vieta, tātad otro reizi pēc kārtas būšu cēsu kalendārā. Es nekad neesmu apmierināta ar to, ko uzrakstu. Varbūt man tas sagādā prieku, taču apmierināta neesmu nekad. Labi nav nekad, un nezinu - varbūt tieši tādēļ man brīžiem kaut kas pat izdodas. Bet ja nu es kļūtu pašapzinīgāka, drošāka par saviem vārdiem un to labskanīgumu, varbūt tad rakstītu brīvāk un galu galā rezultāti būtu baudāmāki. Diez vai. Man tā vienkārši ir. Es nedrīkstu sev noticēt. Tāpat kā mani nedrīkst atklāti lielīt. (bet jāpaliela ir. citādi galīgs pļurkš.)
Aizgāju uz muziķeni, bet tur visas telpas aizņemtas, netiku iespēlēties un par cik jau tā gāzos no kājām, spēlēju vienkārši krimināli. Ar to spēlēšanu  ir drausmīgi jocīgi, viss ir sadalīts periodos - vienu brīd varu spēlēt kaut visu laiku, bet pēcāk vijoli pat rokās nespēju paņemt, kaut gan iekšā ir vai pušu plēsoša sajūta, ka vajag, ka Gribas paspēlēt. Kad biju mazāka pirmais periods bija apmēram nedēļa, bet otrais varēja ieilgt veselu semestri. Laikam ejot, pirmais arvien palielinājās, otrais saīsinājās, tomēr līdz pilnīgi apgrieztai proporcijai vēl neesmu tikusi. Tāds savādnieks. Lieki teikt, ka šobrīd esmu otrajā posmā, un viņš valda ne tikai vijoļlietās, bet arī visās citās darīšanās, mācībās un pat jušanās.
Par mīlestību? Nu es jau teicu - pļurkc arī visa veida jušanās.

nē. nesanāk. nu galīgi nesanāk.


decembris
tikai nedaudz, par sevi un garlaicība, paniskas bailes būt līdzīgam
(galvenā partija)
mana dzīvokļa atslēgas, iespējams,
interesē arvien mazāk saraukto pieru,
beidzot jāmācās runāt par pasauli
caur fiziku, nevis rūgušu pienu.

mana dzīvokļa atslēgas, iespējams,
vēl nemaz nav piedzimušas,
bet vai tādēļ šeit rakstītie vārdi,
tik viegli ar citiem sajaucami.

(saistījuma partija)
mana dzīvokļa atslēgām pārāk ļoti
pietrūkst dabas dotas oriģinalitātes,
viegli paredzamas, uz sevi vērstas domas
es šauju, un viss ir tik dzirdēts.

(blakus partija)
jau atkal atkārtojos
viss tik dzirdēts
pasaule lej atpakaļ
mana dzīvokļa atslēgas

(noslēguma partija)
Neslēdzas.

(izstrādājums)
Ja reiz neder manas atslēgas pasaulei
gribu sev individuālo personības točku,
kur dzidru, tīru un neatšķaidītu tēlainību
no izdomātiem graudiem varētu dzīt.

Grādus simtpiecdesmit noteikti,
par stipru jau nekad nebūs,
vajag, lai gaisā blakus cirvim
vismaz dzeju pakārt var.

(reprīze)
Bet kaut kā galīgi neslēdzas.

jau atkal tikai krutka
pat kaimiņš lej atpakaļ
saindēties gan iespējams nav
tomēr drošībai -
šis iestādījums klapējams ciet.

lūdzu,
atdodu labprātīgi
jums savu poētisko točku
 . <--- (točka)
secinājumi
un atkal jau izrādās, ka gada sākumā esmu bijusi labāka nekā beigās. :D zrūiski. bučo. sveiks.

Mūzika: kaada - julia pastrana