Šodienas dātums - 2+2+1+2+2+0+0+6 = 15 = 1+5 = 6
tātad
janvāriseuuu, bučas nebūs?
februārisnē, ir jau normāli, ka es sapņoju par nesatiktiem cilvēkiem, ir jau
normāli, ka es sapņos runājos ar dzīvniekiem, bet ir tā mazliet savādi
šorīt - sapnī runājos ar ābeli. ar koku, kurš nes tādus apaļus
auglīšus. bāc, man sapnī bija runājošs koks.
martsievelc elpu dziļi, dziļi,
ievelc nāsīs mani,
gribu slēpties tavās krūtīs,
pukstēt tavu sirdi,
ievelc nāsīs mani, mani,
ārā neelpo,
smēķus met pie malas,
lūdzu, neklepo..
aprīlis (astotais patiesībā)
pagaidi, es tūlīt izaugšu un tad. pagaidi, tikai mazliet. es tūliņ būšu.
maijsman ir zaļa gerbera
nav smuki
alfrēdskolai salidojums. ar
prātu saprotu, ka nospēlēju labi un viss bija kārtībā, tomēr galu galā
nejūtos apmierināta, tāda kā pasviesta gaisā un nenokritusi lejā.
karājos pie griestiem savā nemierā, jo nav sajūtas, ka did my best. bet
tam nemieram gan varētu būt vēl cits iemesls. fagotists, kuru
pievienojam listei blakus credo solistam guntim veitam, maijai lūsēnai,
igo fominam, kristīnei krūzei, gunāram kalniņam, jaunajam, zaļajam
igauņu diriģentam un skarbi tumsnējajam pēterburgas orķestra
diriģentam, kurus es visticamāk nekad vairs neredzēšu, bjorkai,
reproduktīvās veselības centra darbiniecei ilzei... listei, kuru esmu
rakstījusi visu savu apzināto mūžu. cilvēki, kurus ieraugot es nespēju
atraut ne acu. es viņos neiemīlos un iespējams, ka man viņi visādi
citādi būtu pavisam vienaldzīgi, ja vien. ja vien man neiesāpētos
krūtīs un nepaliktu tā savādi.
jūnijs (astotais patiesībā)
vakar miegot atcerējos par Rūtu un Albertu. kur viņi palika. bija
solījums, ka viņi dosies prom, kad būšu tos uzrakstījusi, tomēr es
neatceros sevi to izdarām. bet prom ir. un es domāju - vai Rūta un
Alberts jūtās labi kopā. kur viņi tagad mitinās. varbūt Rūta ir
stāvoklī. varbūt Alberts no traktorista ir paaugstināts amatā. kā
viņiem ar naudiņām. vai māja silta. vai Rūta pavasarī cepa jauno pienu.
vai viņi
vai viņiem ir labi
neatceros sevi jūs uzrakstot, bet ceru, ka neesmu jūs pievīlusi un lauzusi savu solījumu, Rūt un Albert.
Slaucēja Rūta un traktorists Alberts.
jūs arī viņus pazināt. nav kas dzirdēts?
jūlijs (desmitais patiesībā)
kreisā puse man sevī vienmēr ir patikusi labāk.
neviens jau neticēs,
ka tā patiešām bijis, kad stāstīšu par kāpņu margām un durvīm, kas
čīkstēja melodijā. neviens jau neticēs, ka tā patiešām garšoja meža
zemene. vissaldākās ir visskābākās. neviens jau neticēs, ka kaimiņu
kaķis uz palodzes patiešām nosauca mani par svešinieku un uzgrieza
muguru. neviens jau neticēs, ka tā patiešām bijis. tāda sajūta ir
vienmēr. apziņa, ka es nevaru uzrakstīt savu dzīvi, tā, lai citi tiešām
to redzētu tādu, kāda tā man ir. un jo vairāk es cenšos, jo mazāk
liekas, ka noticēs. dūcot varavīkšņu dziesmu kut lūpās, dziedi uz ū,
aktīvais miers, jo vairāk es cenšos, jo vairāk šķiet, ka esmu to tikai
izdomājusi, I see friends shaking hands saying
How do you do? They're really saying I love you, aktīvais miers, man ir trauksme, mierīgā trauksme, aūūūū :D
nu labi, bet man tik un tā labāk patīk mana kreisā puse.
augusts (septītais vispār)
Tēvs par mani smejas un saka: "Re, re, sākusi pelnīt, nu pērk
grāmatas", smejas un atceras sevi čaka ielas antikvariātā, jāņa rozes
grāmatnīcā. Mans tēvs, kurš notis nav mācījies, stāv starp noputējušām
vāculaikā izdotu nošu kaudzēm un, paļaudamies vien uz savu intuīciju,
pērk melnus dārgakmeņus uz kātiņiem. Man tēvs, kurš toreiz nenopirka
mīlenbahu par 40 rubļiem, nu nolūkojas uz mīlenbahu 400 latos. Un es
domāju, cik ļoti viņam ir žēl, ka vairs nav tā kā bijis. Un stacijā,
gaidot savu māju autobusu, es pērku grāmatas. Deviņi stāsti un maza
elsberga prēmijas grāmatiņa, kura pietiek tikai pusei ceļa. Otru pusi
es saceļu kājas un, atgāzusies krēslā, skatos pa logu.
tur nocenotās
gramatās atradis universālas mīlestības noslēpumus, tu beidzot sacel
adatas un nolem izskaitīt manus matus, tas ir iebiezināts piens un
karaoke autobusā, es meklēju uz kuras stīgas tu slēpies, kaut zinu, tās
visas ir tavējās.
esatnācuarkājāmuzmājāmarmājāmuzkājām, dzied
gaišmatainais jauneklis ar kājām ejot uz mājām no jūras.
NuKāGanVarētuNedrīkstēt! nogaršotmanujogurtu, brīnās gaišmatainais
jauneklis liekot puncī naksniņas.
septembrisdažkārt tev vajag vienkārši pārliecināties.
oktobrisvarbūt mēs tā mīlam jūru, tikai dēļ nojausmas, ka tur atspoguļojas viss
krastā esošais, mēs, pasaule. atspulgs dubulto. divreiz vairāk mūsu.
patīkami taču, vai ne?
novembris (atkal jau astotais patiesībā)
aplasīju satori ieliktos fragmentus no bargā dienasgrāmatas. forši un
tā, bet galvenais - sailgojos pēc tādas dienasgrāmatas, kādu nekad tā
īsti neesmu rakstījusi. gāju tur, ēdu to, redzēju šito, tas izraisīja
to, savukārt tam tas likās tā, domāju, ka tā un aizgāju arī citur,
dabūju vēl kaut ko...
:)
.. vakar un šodien mūsskolā
projektu/zpd dienas, bet tādiem kā es - konsultācijas eksāmenu
priekšmetos. Vienā dienā pa četriem gabaliem stundu ilgu nodarbību.
Somu meitenes stāstīja, ka pie viņiem tā esot - stundas 60 min, kādas
piecas dienā, lielīja, ka forši, bet mans 45 minūšu organisms 46.
minūtē jau sāk dīdīties un atsakās uztvert informāciju. Nogurdinoši,
bet brālis teica, ka universitātē pieradīšot. Man vispār ir ļoti jauks
brālis, viņam nesen palika 31, abi ar sievu dzīvo mājas otrā galā, un
es jebkurā laikā varu izbaudīt to, ko bērnībā nedabūju, jo brālis
vienkārši nebija mājās. Kutināt līdz baltajām pelītēm, runāties
agabenukumukušukutavasaga valodā, lēkāt pa virtuvi - dauzīties un
smieties tā it kā mums abiem būtu 9 gadi. Nē, ikdienā mēs abi esam
gluži normāli attīstīti cilvēki, sīki zvēri mēs esam tikai dažkārt.
Iedomājos, kā būs tad, kad piedzims mazais bupsis. Tā diena nemaz nav
tik tālu. Bet līdz šim viņi tiek galā ļoti labi - es vēljoprojām esmu
sīkais, bet bupsis ir mazais. Sīkais un mazais. ^_^ Tik ļoti gaidu to
dienu, kad sīkais ieraudzīs mazo vaigu vaigā.
Šodien uzzināju, kā
gājis miniatūru konkursā - 2. vieta, tātad otro reizi pēc kārtas būšu
cēsu kalendārā. Es nekad neesmu apmierināta ar to, ko uzrakstu. Varbūt
man tas sagādā prieku, taču apmierināta neesmu nekad. Labi nav nekad,
un nezinu - varbūt tieši tādēļ man brīžiem kaut kas pat izdodas. Bet ja
nu es kļūtu pašapzinīgāka, drošāka par saviem vārdiem un to
labskanīgumu, varbūt tad rakstītu brīvāk un galu galā rezultāti būtu
baudāmāki. Diez vai. Man tā vienkārši ir. Es nedrīkstu sev noticēt.
Tāpat kā mani nedrīkst atklāti lielīt. (bet jāpaliela ir. citādi galīgs
pļurkš.)
Aizgāju uz muziķeni, bet tur visas telpas aizņemtas, netiku
iespēlēties un par cik jau tā gāzos no kājām, spēlēju vienkārši
krimināli. Ar to spēlēšanu ir drausmīgi jocīgi, viss ir sadalīts
periodos - vienu brīd varu spēlēt kaut visu laiku, bet pēcāk vijoli pat
rokās nespēju paņemt, kaut gan iekšā ir vai pušu plēsoša sajūta, ka
vajag, ka Gribas paspēlēt. Kad biju mazāka pirmais periods bija apmēram
nedēļa, bet otrais varēja ieilgt veselu semestri. Laikam ejot, pirmais
arvien palielinājās, otrais saīsinājās, tomēr līdz pilnīgi apgrieztai
proporcijai vēl neesmu tikusi. Tāds savādnieks. Lieki teikt, ka šobrīd
esmu otrajā posmā, un viņš valda ne tikai vijoļlietās, bet arī visās
citās darīšanās, mācībās un pat jušanās.
Par mīlestību? Nu es jau teicu - pļurkc arī visa veida jušanās.
nē. nesanāk. nu galīgi nesanāk.
decembristikai nedaudz, par sevi un garlaicība, paniskas bailes būt līdzīgam
(galvenā partija)
mana dzīvokļa atslēgas, iespējams,
interesē arvien mazāk saraukto pieru,
beidzot jāmācās runāt par pasauli
caur fiziku, nevis rūgušu pienu.
mana dzīvokļa atslēgas, iespējams,
vēl nemaz nav piedzimušas,
bet vai tādēļ šeit rakstītie vārdi,
tik viegli ar citiem sajaucami.
(saistījuma partija)mana dzīvokļa atslēgām pārāk ļoti
pietrūkst dabas dotas oriģinalitātes,
viegli paredzamas, uz sevi vērstas domas
es šauju, un viss ir tik dzirdēts.
(blakus partija)
jau atkal atkārtojos
viss tik dzirdēts
pasaule lej atpakaļ
mana dzīvokļa atslēgas
(noslēguma partija)Neslēdzas.
(izstrādājums)
Ja reiz neder manas atslēgas pasaulei
gribu sev individuālo personības točku,
kur dzidru, tīru un neatšķaidītu tēlainību
no izdomātiem graudiem varētu dzīt.
Grādus simtpiecdesmit noteikti,
par stipru jau nekad nebūs,
vajag, lai gaisā blakus cirvim
vismaz dzeju pakārt var.
(reprīze)Bet kaut kā galīgi neslēdzas.
jau atkal tikai krutka
pat kaimiņš lej atpakaļ
saindēties gan iespējams nav
tomēr drošībai -
šis iestādījums klapējams ciet.
lūdzu,
atdodu labprātīgi
jums savu poētisko točku
. <--- (točka)
secinājumiun atkal jau izrādās, ka gada sākumā esmu bijusi labāka nekā beigās. :D zrūiski. bučo. sveiks.