Pirms sešdesmit gadiem, kad beidzās pēckara krīzes periods un sākās straujā izaugsme, Tokijā bija mušu problēma. Mušu bija tik daudz, ka no tām nebija vaļas: līda zupas bļodā, acīs un jebkādos atkritumos. Mušu problēma neradās no plika gaisa. Kādam ienāca prātā, ka būvēt jaunās salas līcī var arī no atkritumiem, un, lai arī technoloģijas nebija perfektas, līcī sākās mākslīgo salu būvniecība. Viena no tādām salām bija kara laika lidostas vietā, kuru paplašināja ar strauji augošās metropoles atkritumiem. Atkritumu pārstrāde nebija pārāk advancēta, tāpēc visa apkārtne bija mušu apsēsta. Lai arī 20. gs vidū par ekoloģiju un tamlīdzīgām lietām, it īpaši Āzijā, neviens īpaši neiespringa, kādam prātā nāca gaiša doma to atkritumu pārstrādes vietu aizvērt un atstāt salu kāda tā ir.

Šodien salā šalc eikalipti, tās lielāko daļu klāj mūžzaļs parks, pāris eksperimentālas siltumnīcas, sporta laukumi un pārējā teritorija pieder ostai. Salu nosauca par Jumenošima, jeb par Sapņu salu.