Tūristiem Japāna šķiet dīvainuma pilna un tā, bet kad kādu laiku padzīvo, tad rodas gluži pretējs iespaids - kur nu vēl garlaicīgāku vietu?
Tā viš ir, bet pa dienu.
Pēc gara papīra rakstīšanas izgāju izvēdināt smadzenes. Pus pieci no rīta, vēl tumšs, gaiss ir rudenīgi spirgts.
Parkā cienījama vecuma kungs taisa pietupienus, bet tik ātrā tempā, ka tas vairāk izskatās pēc raustīšanās.
Pa ielu iet tikpat cienījama vecuma kungs ar deviņdesmito gadu jostassomu un zaglīgi skatās apkārt.
Pārdesmit metrus pretī, turēdamies pie žoga ar kreiso roku un ar garu žagaru atsperdamies ar otru, nezināmā virzienā dodas nu jau pavisam cienījama vecuma kungs.
Ielasmalas bārs ir vaļā, no turienes var dzirdēt iedzērušas, bet tādas dzīvi redzējušas un miermīlīgas sievietes balsi kādam kaut ko stāstām. Pa ielu tabakas un alkohola smaka, gan jau ka no tās kundzes.
Ja ieskatās, var redzēt kaķus, kurus dienā nemana. Tie, kā tas otrais kungs, zaglīgi atskatās un skrien pāri ielai, itkā viņiem visiem kopā savā ielā darīšanu nav.
Braucot mājās izpētīju pretī ejošus trīs jauniešus, kuri smaržoja pēc rokkoncerta un viens no viņiem teica "nu, un tur ir tas cilvēks, kurš man patīk". Otrais jaunietis atbild: "nav tā biš par agru?".
Tagad jau dzied rīta vārnas un laiks gulēt.
Ar labu nakti.