10 April 2019 @ 06:23 pm
Nav citas patiesības.  
Zināt to sajūtu, kad šķiet kaut kas ir nogājis ļoti ļoti ļoti greizi, tik greizi, ka ja jūsu dzīve iepriekš šķietami bija samazgu caurums, tad, tagad tā ir trejdeviņas elles toksiskais vircas purvs? Nu lūk, tādos brīžos, bez mazākās minstināšanās kā pakritis tu saļimsti ceļos iepretim Jēzus ikoniņai un ar aizpampušu, asarainu, siekalainu, puņķainu seju viņu bučo un atkārto vienu un to pašu lūgšanu līdz kakls sāk čerkstēt un tu pazaudē sapratnes jēgu un gaismu.

And then it can go two ways.

Taču arvien, totālā neizpratnē tu bezspēcīgā maigumā asiņojošs vēro kā Dievs sadziedē, nožāvē, apskaidro, apkopo, paceļ, noglāsta, padara jaunu.

Tad no vienas puses tu par to pēc iespējas stingrāk gribi nedomāt, lai izslēgtu vismazāko iespēju, ka šausmas varētu atgriezties. No otras puses pārpasaulīga, pazemīga pateicība ir vienīgā iespējamā doma un maigums, kas tevi piepilda līdz sāpēm.

Un trešajā domā mājo tas groteskais šausmu dēmons, kas būtu es, ja Dievs nepadarītu jaunu, bet gan pamestu mani agoniskā izsīkumā. Pat neticība, ka Viņš uzskata, ka esmu pelnījusi jebko citu, kā kļūt par šausmu dēmonu.

Viņš arvien tev atgādina, ka tev ir iedota vienreizēja un neaptverama dāvana. Vai tu lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu vienreiz vari to pieņemt un mīlēt?

*

Pēc visa šī, šķiet vienīgā loģiskā reakcija uz jebkuru netīrumu sirdī ir dziļš, dziļš, dziļš nožēlojošs, protošs, padevīgs klusums. Neļauj man domāt manas indes domas, kas šķeļ un ņerkst, šķērž un ķerkst. Velc mani, velc mani arvien un turpmāk, vienmēr pie sevis uz sevi, sevī iekšā, paglāb un patver, jo es zinu, ka es mīlu.
 
 
( Post a new comment )
Erevāna Karavāna[info]etiiopiia on April 10th, 2019 - 10:14 pm
pēdējā rindkopa
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on April 10th, 2019 - 11:39 pm
:)
(Reply) (Parent) (Link)