Vienu brīdi man pret Kalniņu bija zudis respekts, jo domāju, ka viņš bija čekas aģents, bet tad nesen viens maisu pētnieks teica, ka Kalniņa tur nav, kā arī lasot par Atmodu, uzzināju, ka Kalniņš pārstāvēja nacionālistu, t.s. pilsoņu kongresa bloku, kuri bija par kolonistu un neseno desmitgažu okupētajmigrantu prombraukšanu, kamēr mūsu oficiālās historiogrāfijas gaišie spēki šo bloku sauca par ekstrēmistiem, kuri draud izjaukt visu pasākumu. Par šīm abām lietām, bez šaubām, respekts pret Imku atgriezās.

Tā jau ir, ka nevar par cilvēku īsti nekad zināt, viņa nolūkus un darbus. Es vispār par Kalniņa politisko dzīvi neko nezinu, izlasīju tik, ka viņš tulkoja Korānu, kas mani padarīja tramīgu. Bet tad izlēmu, ka lai nu kā tur būtu, skatīšos uz vārdiem nevis cilvēku. Ja viņš saka, ko tādu, kam piekrītu un ko pati teiktu, tad nebrāķēšu. Plus a priori neticās, ka cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, it sevišķi mūziku, izvēlotos kalpot ļaunajam.