Es nekur nejūtos kā mājās. Dažu reizi, ejot pa savu ielu uz savu adresi, domāju, kas ir šī totāli svešā iela un kāpēc es pa to jau tik ilgi te eju, nespējot ar to panākt jebkādu tuvību, bieži pat ne atturīgu draudzību.

Bet dažreiz there is a welcome glitch, un pārņem metafiziska reverie, kas ir pati māju sajūta. Tad es jebkur jūtos kā mājās. Mani kā mazu kartupeli var iemest jebkurā grāvī vai pagrabā, bet manī ir mazā, metafiziskā māju liesma. Es varu tupēt jebkurā laiktelpas kaktiņā, un būt perfectly homely, content potato. Tā ir uz iekšu vērsta sajūta, kas man asociējas ar sort of ionized air, saulainu vēju, dobjām bezgalīguma skaņām debesīs, un tādu ārpuslaika nojautu, kas savieno pagātni ar nākotni, gaidas, klātbūtne.

Tad es eju jau tūkstošo reizi pa savu ielu, un ar katru manu soli iekšējais gars ir klātesošs un piesātina apkārtējo telpu un to pārvērš tādā, kas ir man piederoša, un viss ir mājas, katrs laika mirklis un telpas sprīdis. Tikai, protams, atkal, ne jau cilvēka mājas, bet gan tādas lamentation mājas, kur tu zini, ka piederi pasaulei, bet nekas šeit nav pastāvīgs vai pat uzskatāmi īsts, tikai daiļš un trausls.