17 October 2017 @ 07:50 pm
 
Es šovakar mijkrēslī skrēju parkā, un bija mijkrēslis. Jo bija pa pusei tumšs, bet mijkrēslī arī dega lākturi, un zem lākturiem izgaismojās brūnas, sausas lapas, un koki bija tumši, bet gaismas vēl bija tik daudz, lai varētu izšķirt dzeltenos kokus starp zaļajiem vai brūnajiem. Un es tā skrēju, un gaiss.. gaiss bija tik svaigs un rudens, ke es vienu brīdi paskatījos debesīs, tad uz kokiem, uz lākturiem, lapām, zāli, ceļu, atkal debesīm, elpoju, muļķīgi smaidīju un nodomāju hei Dievs es esmu šeit.

Dažreiz man šķiet, ka tas ir truli domāt, ka manā vientulībā ir kaut kāda klātbūtne, kurai rūp mana labkājība un saviļiņojums vai aizrautība, ka ārs mani jūt un redz. Bet dažreiz man ir vienalga, un es labprāt esmu apmāta un pat sarunājos ar tukšumu. Jo kas gan es esmu.. es katru rītu pieceļos un, kas, ja, tas ka es domāju, ka ir tik pašsaprotami ieiet pasaulē un tur darīt lietas un būt garlaikotai un teikt vārdus, kas man nāk ārā no galvas spontāni bet tomēr kaut ko nozīmē? Es lūdzu, lai būtu minimālas tās reizes, kad es nakts vidū pamostos un nesaprotu, kas ir šis smagums, šis ķermenis, šī telpa, šī 'es' sajūta, šī eksistences sajūta, un tad kad domas attīstās līdz ikdienas pienākumiem, notikumiem, pagātni un nākotni, tad vispār apvemties var.

Bet nē, es zinu, ka es neesmu vienīgā citplanētiete, kas izmisīgi mēģina izdzīvot ķermenī caur vārdiem un mehāniskām darbībām. Es paņemu rokā ābolu un nokožu skābu, spirdzinošu gabaliņu, man tas šķiet tik banāli, absurdi un amizanti, bet manai būnei tas labpatīk. Mana būtne grib nokost arī citus gabaliņus, kas nav ābols.