cilveekiem un arii man dazhreiz ir bijushi taadi briizhi, kad mirkliigi rodas crispy-clear dzidrs un piesaatinaats apzinjas briidis, kad viss shkjiet tik pilniigi preciizi iederiigs teju gleznains, perfekta dziives un objektu bukjete laika un telpas izpildiijumaa. un visu paareejo dziives laiku es meegjinu dziivot ar sho atminju, meegjinot pierunaat praatu, ka vinjam jaaatceraas shie briizhi un jaaprojicee tie kaa mirdzoshi patiesiibas putekliishi uz visu, kas ir apkaart. bet tajaa vietaa es juutu un redzu tikai atsevishkjus objektus, caur nepatiikamu un sapeleejushu domu, dveeseles staavoklju pliivuru. man vienmeer shkjita, ka jo vairaak lietas man jaaapzinaas, jo smagaak, bet visvieglaak esmu jutusies tieshi tajos gleznainajos briizhos, kad pazuud fokus uz atsevishkjiem objektiem un tu kaa vijoles stiigu skanja spozhi dreifee redzot neko konkreetu un visu pasauli reizee. taa it kaa es sevi buutu atraavusi no visiem aakjiishiem, kas mani tur zemu un spiidiznoshi neatlaizh no notikumiem un cilveekiem.