Pieklauvē un nāc iekšā - Aptaustīt ikdienu

Zini kā ir? Apņēmos rakstīt plānotājā pilnas lapas ar vārdiem, bet vienīgais, kas tur atrodams ir pāris rindas ar ikdienu. Esmu atēdusies ikdienu. Brokastis. Pusdienas. Un vakariņas. Un riņķa dziesma uz apli. Tik ļoti, ka izvēlos klusēt nevis runāt. Klusums ir tik ļoti. Tā, it kā uz sirds būtu uzlikts iepirkumu maiss. Es neelpoju vairāk. Ja arī iznāk kādu dvašu ievilkt plaušās, tad tas notiek tik ļoti nemanāmi.
Toties, lupatu daudz.

Kā es šodien spītēju pavasarīgajai saulei! Metelī. Ar šalli. Ar nīgru skatienu. Zābakos. Biksēs. Kā man gribas nolīst maliņā. Nolīst atpakaļ ēnās - manā senākajā mājvietā. Uzģērbt melnu apģērbu un ak, tad es zinātu, ka viss atkal ir labi. Un vispār šaumīgi pietrūkst visa kā vairāk nav un nebūs. Nu kādēļ es - cilvēks ir tāda samazga? Ilgojas, gremdējas un nedzīvo tagadnē.

Gribas plikas pēdas uz dakstiņu jumta. Gribas pliku galvu, plikā zālē un skatīties zvaigznēs. Zini kā ir? Nav nekā. Un otrs ir pārāk tālu, lai vēl kādu reizi pietuvotos.