šoreiz ar dāvi sēdējām dīvānā, kad viņa no savas istabas iznāca ar koferi. apsējusi lakatiņu, balta blūze, pumpaini svārki, kājās riskantās platformu kurpes, no kurām atkal noslīdējuši papēži.
viņa priecīga paziņoja, ka iešot pie draudzenēm, un vēja ātrumā izdrāzās pa durvīm.
kaut ko viņa bija atstājusi mājās, mēs ar dāvi viņai sekojām. ārā bija saule un silts, debesis bez mākoņiem, patīkams vējš. satikām viņu smilgu laukā, bijām sekojuši aplauzto smilgu takai. viņa stāvēja pie atvērta kofera, rokas sānos iespiedusi. smilgas cietas, koferis stāvēja uz to aplauztajiem kātiņiem un pie zemes nemaz nepieskārās, pār to pārrāpoja trīs krāsainas vaboles. mēs viņai iedevām mājās aizmirsto un kopā gājām pie vecmammas draudzenēm. aizgājām uz kino, vecmamma un viņas draudzenes kaut kur nozuda. izdzisa gaisma, sākās filma. pēkšņi trijos dažādos zāles galos piecēlās cilvēki - vecmamma un divas viņas draudzenes, viņām rokās bija mikrofoni, viņas kopīgi filmai pa virsu sāka sludināt jēzu. vecmamma filmas gaismā priekā staroja, kamēr apkārt viņai cilvēki pameta zāli, un man reizē bija milzīgs prieks par viņas prieku un milzīgas šausmas par to, ko viņa dara.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}