dienas laikā pārdzīvoju vairākas revolūcijas sevī. ir skumji un tad bladāc, vienalga tak, jāsaņemas, tā kādu stundu ir labi, tad uz divām skumji un tad atkal bladāc!.
domāju par visām lietām, kas man pieder. puse, nē, vēl vairāk vismaz kādas divas trešdaļas man nav vajadzīgas, varētu visu sakraut melnajos maisos un izlidināt laukā. tāpat no tām nav nekādas jēgas, kaut vai vecās klades, it kā kādreiz būtu tajās ielūkojusies vai visādi nieki/suvenīri, priekš kam, tikai putekļus krāj.
a drēbes gan nemetu laukā, tās gan ik pa laikam izvelku laukā no skapja un vēl ņemot vērā, cik bieži mani izmēri mainās.