Kurvjzieža kontemplācijas

Reiz tam bija jānotiek. Emīlija ir noķērusi peli. Varbūt tā nav pele, bet mazs žurkulēns. Varbūt pat cirslītis - īsie mirkļi, kad man izdevās pamanīt spiedzošo radījumu, cilvēkam ar tik vājām zooloģijas zināšanām nevar ļaut precīzi noteikt sugu. Diemžēl mans labi barotais un stipri garlaikotais kaķis tā vietā, lai pēc ilgiem laikiem ēstu pats savu godīgo medījumu, ļāvies izpriecu kārei un sarīkojis grandiozu safari šovu labākajās "Toma un Džerija" tradīcijās. Dzīvoklī dip satrauktu ķepiņu soļi, skan pīkstieni, spiedzieni, rūcieni, gaviles un vaimanas, gāžas dažādi priekšmeti. Visam pa vidu lempjojos es. Vienu brīdi man šķita, ka saprātīgākais risinājums ir aizkosto grauzēju (vai tomēr kukaiņēdāju) noķert pašai, ievilināt kādā burkā un izsviest pagalma, bet Emīliju sabučot un apsolīt viņai nopirkt rotaļu peli. Diemžēl nācās pārliecināties, ka esmu pārāk liela un neveikla, lai tas izdotos.
Pašlaik medījums ielīdis kaut kur kaktā zem skapja, bet kaķis dežūrē pie tā. Ceru, ka sīkā radība nav izlēmusi tur tagad mierā un klusumā nomirt no gūtajiem ievainojumiem un pārbīļa, lai pēc tam, slotas neaizsniegta, visu rudeni lēnām sadalītos un smirdētu...