Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Kad atveru logu un istabā ieplūst aukstais āra gaiss, no kaktiem sāk atskanēt sprakšķi un brakšķi - itin kā kāds staigātu, parketu čīkstinādams. Īsti neizklausās pēc viena veca senlatviešu Lauska sarkandegunaina večuka paskatā - drīzāk pēc bariņa mazu, sabiedētu mājasmošķu -elfu vai troļļu, kas pārskrien no viena istabstūra uz citu siltuma meklējumos. Māsiņas Brontē, uz dīvāna tupēdamas, vēro viņus spulgām, ieplestām acīm. Tikai es, muļķe, neko nevaru saskatīt.
Powered by Sviesta Ciba