Man vakar ienāca amizanta (un dumja) doma:
Man vakar rīta pusē bija vizīte pie ārsta, bet es iepriekšējo nakti nebiju gulējis (neprasiet kāpēc). Sēžot uzgaidāmajā telpā, uznāca neliels stress, jo bija pagājušas vismaz 25 min no mana pieraksta laika, bet mani tā arī neaicināja iekšā. Nonākot pie kabineta, es izvēlējos sekot norādei uz durvīm "vienkārši gaidīt, līdz mani pasauks", un nevis pieklauvēt pie durvīm un pajautāt. "Ja nu dakteris visu to laiku viens pats sēž un gaida, kad es iešu iekšā?" Bet es pieturējos pie sava lēmuma: es biju savlaicīgi atnācis un vadījos pēc norādēm, nevis, piemēram, iztraucēju dakteri ar citu pacientu. Galu galā varēja dzirdēt, ka kabinetā norisinās saruna: tātad visticamāk tur jau ir cits pacients. Tā es sēdēju ar nelielu kreņķi, ar nedaudz dullu galvu, un nedaudz šķebinošu sajūtu kuņģī (ironiski, ņemot vērā, ka vizīte bija pie gastroenterologa). Tā, sēžot, gaidot un kreņķējoties, iedomājos, ka varētu pameditēt. Es tā kā sāku atslābināties un ļauties procesam, kad man ienāca prātā tā (dumjā) doma: "Ja nu es tagad tā atslābinos, ka rezultātā aizmiegu?" :D Vismaz tajā momentā tāds iznākums man galīgi nelikās akceptējams. Bet tās domas muļķīgā rakstura rezultātā man bija tāds kā atvieglojums, vismaz izrāva no tā kreņķu tupika. Un tagad, par vakardienas situāciju atceroties, es neredzu nekā slikta, ja arī būtu aizmidzis. Drīzāk temats ir par uzdrošināšanos "atlaist grožus".