*

karoč Minskā bija ļoti jocīga sajūta - tāds sajūtu un emociju kokteilis, kas padarīja atrašanos tur nogurdinošu un disonējošu. sajaukums starp sajūtu, ka atrodies filmā, bērnībā (tā smarža veikalos un pārdevēju kustības), tagadnē (makdonalds uz ielas stūra), pilsētas neticamais sterilums, kā arī nepārtraukta un nomācoša varas klātbūtnes sajūta (droši vien lielu tiesu no tās radīja Staļina arhitektūra). cilvēki gan daudz foršāki un iecietīgāki un laipnāki nekā, piemēram, Krievijā.


maestro pie viesnīcas


cik maksā bumbieri




skats pa viesnīcas logu


ja nu kāds nezina - Otrajā pasaules karā Minsku praktiski pilnībā nonesa. tāpēc arī tā ir tāds staļinbetona monstrs. no vecāku laiku arhitektūras ir praktiski tikai viens mazs kvartāliņš un dažas baznīcas








Главный универсальный магазин http://www.gum.by/








ieeja metro


no rītiem tiek mazgātas ielas










Minskas cirks




























laikam vienīgais vērā ņemamais strītārts, ko redzēju Minskā. neskaitot pāris uzrakstus uz trotuāra "Ļuba ja tjebja ļubļū" stilā un dažus tagus








ar dzelteno uzrakstu - mūsu viesnīca












tualete teātrī (pareizāk sakot MAZ kultūras namā) - čūskādas flīzes, bidē, pods bez brilles, nav papīra, smird un šāds te ziņojums






































retā vieta pilsētā, kur kaut kas ir angliski. man jau tā ir ļoti švaka krievu valoda (lai neteiktu vairāk), taču es nestādos priekšā kā tur varētu justies cilvēks, kurš krieviski vispār neko nesaprot un neprot arī saburtot kirilicu.