*

mežs mani atkal visu laiku sauc un man īstenībā to vien gribas, kā būt mežā. bet es pretojos un neatsaucos, jo nav laika bla bla bla. vakarvakar, braucot no staļļa, aizbraucu līdz aizNiedrāja mežam. par spīti tam, ka jau krēsloja, mazliet lija un cēlās migla. man likās, ka es gribu nokļūt citā meža sektorā, bet kā izkāpu no mašīnas, tā mani ātrā gaitā vilka konkrētā virzienā. ar baltā truša steidzīgumu. it kā es kavētu. tā es nokļuvu mitrā, ar kritalām pārbagātā un brikšņainā ielejā - vietā, kur robežojas vecais mežs ar jaunaudzi. iepriekš nebiju tur bijusi. tas nebija nekur šausmīgi dziļi mežā, es sapratu, kur atrodos un netālu no turienes biju daudzkārt staigājusi un sēņojusi, vienkārši nebija gadījies konkrētajā vietā ielīst. tur bija plantācijas ar dažādām sēntiņām (piedodiet, atvainojiet, es viņas baigi labi neatpazīstu). pelēcīgajā gaismā tās izskatījās pēc kodamām no princeses Mononokes. bija arī zaļās mušmires un daudz citu sēņu, kā arī milzīgs melns krituša koka stumbrs ar ļoti skaistām koraļļu dižadatenēm. ik pa gabalam sūnās, kā lākturi, spīdēja milzīgas gailenes. milzīgākās, kādas esmu satikusi. pielasīju ar tām mazo groziņu. tā es tur kādu laiku mīcījos, līdz vienā brīdī vai punktā izslēdzās kā ar slēdzi. sajūta, ka man kaut kur steidzami jābūt un jāatrodas kādā konkrētā vietā pazuda. es izelpoju, sajutos ļoti, ļoti nogurusi un sāku vilkties atpakaļ uz mašīnu. vakars bija silts, mikls, miglains un vējains. no vienas puses likās, ka varētu palikt mežā mūžīgi, no otras - gribējās ielīst gultā zem segas un izrubīties. diemžēl nebiju atlikusi fordā atpakaļ dežūrdvieli, tāpēc nenopeldējos.
kad mežs mani sauc, man parasti ir aptuvena sajūta uz kurieni. nav tā, ka man der jebkurš mežs, jebkurā vietā. piemēram, aizvakar ļoti vajadzēja nokļūt vietā, kas ir netālu no Smiltenes pagrieziena, drusku uz priekšu pa Gulbenes ceļu. pie Rauzas. tā nav man ļoti pazīstama un tuva vieta. divas reizes esam ar K gājuši gar Rauzu un viņreiz, kad bijām sēņot ar mammu un kaimiņieni, bijām tur iebraukušas. tad nu aizvakar ar K turp aizbraucām un es tur jutos ļoti priecīga un pacilāta. man ļoti patika tur būt. mežs mani iepazīstināja ar rudens taurenēm un parādīja 2 lielas čagas, kurām vēl kaut kad jāaizbrauc pakaļ.
tīri tehniski tie meži un vietas, kas mani sauc ir viens mežs. tajā ir gan Niedrājs, gan Spicieris, gan Ieejas takas, gan nostūris, kur braucu sēņot, gan arī Rauza un vēl viskaut kas. tas ir viens liels mežu masīvs, ko cilvēki sašķēlējuši ar ceļiem un lielceļiem un šosejām un dažiem nelielu ciematu puduriem.
droši vien kādā no paralēlajiem universiem šīs manas sarunas un komunikācijas ar mežu ir labāk un skaidrāk artikulētas un es saprotu, kas notiek un varu vairāk iesaistīties, bet šajā universā pagaidām ir vienkārši šādi.

joprojām turpinu katrā reizē satikt pa kādam kaulam. vakar gan nebija kaulu, bet bija apēsta putna paliekas. čupa ar melnām spalvām.