Tas gan ir piejaucējis arī savas ēnas puses:

Punkts viens – esmu kļuvis tāds kā neiecietīgāks vai šerpāks pret visāda veida diletantismu vai neizdarības onkulismu lietās, kuras subjektīvi šķiet baigi būtiskas (tas pats Kultūras ministrijas gadījums).

div – uz darbu bieži sanāk iet pusgariem zobiem. Un arī tad bieži kā garāmejot. Trauku mazgātāja darbs uz pusslodzi apmēram.

trīs – kaut kā galīgi esmu atrāvies no vēlmes socializēties. Ļoti grūti komunicēt ar cilvēkiem, nevis tāpēc, ka ir ko runāt, bet ir vēlme „izsist” kādu nebūt labumu. Enerģētiskā līmenī tad rodas tā sajūta apmēram kā Džīzas saves, I spend.

če – tas viss rādījis kaut kādu nebijušu stāvokli arī dzīves-biedrošanas lietās. Mūsu abu rūpes katram brīžiem par vismaz divām saimniecībām (neviena no tām nav kopēja), veselības savdabības, vienam maģistrs, darbs, otram šitās iepriekš minētās lietas; tas viss radījis tādu kā peldēšanu pa vienu upi blakus, bet katram savā laivā. Reizēm jāpastiepj rokas & jāgaida, kad otrs stieps pretim. Reizēm jāsasitas ar pierēm vai laivām aiz tuvuma & brīdi jāatgrūžas. Reizēm jātur tā otra laiva cieši cieši. Ne tāpēc, ka tā slīd kur prom. Tāpēc, ka vismaz reizēm gribas to vienas laivas sajūtu. Vēl vairāk piestāt abiem tur malā pie smilšu sēres koku paēnā & skatīties, kā straume plūst, krāc, mainās, taisa atvarus & viltīgus sanesumus, bet tur tai malā ir miers & līdzās būšanas klusums.