Vakar kops bērnības daudzos rakstu darbos manītais mītiskais briesmonis fikuss beidzot ieguva reālu seju. Un tad pēkšņi tas bija visu, kur gāju. Te un tur, lielāks un mazāks. Redz kā, nodomāju. Vienīgais, kas aizvien liek lauzīt galvu, ir stumbru pīnes. Vai viņi paši tā pamanās augt, vai daiļdārzniekam no rīta jāsapin un vakarā uz nakti jāatpin vaļā.