28 May 2009 @ 05:15 pm
Tāda sajūta, ka man nozagta dzīve. Ne tikai pagātne  
Nesaprotu, kāpēc man tik svarīgi pateikt savas domas, ja tās tāpat nav noturīgas un ātri mainās. Pateikt savas domas nebūt nenozīmē to, ka es vēlētos, lai otrs domātu tāpat. Tā tikai ir izmisīga vēlme izteikt sevi, lai nepazustu otrā. Gribas, lai otrs dzirdētu. Dzirdētu, kā tas ir man. Un ideālā gadījumā saprastu. Nepieņemtu, taču sapastu. Bet laikam ir tā, ka otrs tikai vēlas dzirdēt savu atbalsi manī. Es neprotu būt ēna. Vai tiešām sarunā ar citiem nevienam neinteresē tavas domas? Pat ja tā sbūtu aplamas. Kāpēc gan jākļūst par otra atbalsi? Tikpat labi varētu sarunāties ar sienu. Viņa visu atkārtos vārds vārdā. Vai imaginārajiem draugiem, kurus pats vari izgudrot. Dzīvs cilvēks nav auklā raustāma lellīte. Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus nevis savu atspulgu?
 
 
( Post a new comment )
vaarna: varna_rudenii[info]vaarna on May 28th, 2009 - 08:25 pm
izteikt savas domas jau katram gribas. dzird jau arī pārsvarā, bet tiešām - visiem gribas dzirdēt savu atbalsi otrā. un tad tā "siena" kaut kā nesmuki sāk atbalsot. ne tā, kā Skaņajā kalnā [Dievam žēl, neesmu tur bijis, bet ir dzirdēts, ka skaisti].
vai nu jāpatur sevī, vai jāpasaka zālei [tai, kas aug no zemes, kā tajā Īru pasakā par karaļa Mārča zirga ausīm:)] - tad lielāka iespēja, ka kāds sadzird.
vēl es nespēju saprast, kāpēc ir tā: tu, piem., pasaki kādam kko, viņš uz to nenoreaģē un pat atsakās pieņemt, tad atnāk kāds cits, pasaka būtībā to pašu, tikai mazliet citiem vārdiem, un tas tiek saprasts. wtf??? laikam iepakojums un process ir svarīgāks par būtību. bet tas tā, attīstot domu tāļāki.
(Reply) (Link)