velgas vēveres komentārs:
"Dēmoniskais atšķiras no sātaniskā ar to, ka sātaniskajā nav šīs radošās potences, tapšanas. dēmoniskais kā draudošais, nepazīstamais svešais, taču vienlaikus radošais un fascinējošais - tas nav nekas cits kā Rūdolfa Oto Mysterium Tremendum et fascians. Līnijas, figūras, objekta izzušana modernajā mākslā liecina nevis par mākslinieka radošo mazspēju, bet gan par jauniem garīguma izteikšanas meklējumiem, kas, pēc tilliha domām, ir atteikšanās no subjektīvas impresijas attēlojuma par labu metafiziskajai noteiksmei."

Iespējams, ka citāts ir jāskatās kontekstā, taču nepiekrītu - no pirmā teikuma nebūt neizriet, ka ir vienīgais radošais spēks, kā apgalvots nobeigumā.

jā, jā, ir pretruna, jo tekstā runa ir par moderno mākslu,kas jau sen nav nekas jauns. mūsdienās to uztver savādāk - nevienu tas vairs nešokē, visiem patīk.
līdz ar to - nekā dēmoniska vairs.

tekstā tālāk ir par šo abu pretējo spēku mijiedabību - nevienu nav iespējams atmest. bet patiesībā tā ir tikai viena filosofa veidota konstrukcija, ko var pieņemt vai nepieņemt. viņam dievišķais spēks vairāk skaitījās, kā esamības pamats.

Izklausās pēc tādas iņ un jaņ variācijas, lai gan grūti spriest, jo darbs nav lasīts.

apmēram, bet līdzsvars tur nav galvenais.