Jā, māksla krāpj, jo bieži rāda visu skaistāk nekā IR, jaunas ilūzjas, gandrīz kā reklāma, tikai atškirība tāda, ka visi ienīst pēdējo. Tomēr vienā ziņā tā man liekas tā ĪSTĀ DZĪVE, tā kā sapņi un pagātne, pa kuriem var pastaigāties dažādos noskaņojumos un izjūtās.
Šo krāpšanu, realitātes imitēšanu, es vislabāk atklāju fotografējost. Kā var pa īstam sajust to, ko redzi vai centies parādīt, ja tavs prāts ir aizņemts ar mirkļa fiksēšanu. Tāpēc fotogrāfs laikam ir tas, kas savā darbā redz prieku, par spīti visām grūtībām un samežģījumiem viņš jūt vairākos līmeņos un viņam nav vajadzīgs norobežot savu prātu no ārpasaules, lai labi veiktu savu darbu.

Mani vispār fotogrāfijās vairāk interesē izjūta un izdoma nekā tehnika.