Sūrreālisms - UE Uwaga! [EDITED]

Gājām vēlreiz uz objektu un, sekojot vecās kundzītes un sunīša pēdām, bijām iekšā tā teritorijā un sākām ēkas apskati un fotodokumentēšanu - ar vai bez mākslinieciskās ievirzes - no pagraba. Procesa laikā dzirdējām soļus augšā, bet, tā kā dzirdēju arī rāmas un ikdienišķas sarunas, nospriedu, ka tie ir citi bradātājkolēģi un turpinājām izzināt ēku līdz brīdim, kad bija pabeigts bradājums pagrabā un balss no augšas lika pamest objektu. Uz manu jautājumu krievu valodā „Vai nevar apskatīt objektu?”, atbildot - „Nevar gan!!!”. Tad nu knaši devāmies prom un, esot jau ārpus teritoriju definējošā, caurā žoga, kāds vīrietis vienu no mums satvēra aiz rokas un vilka šo prom, ar šo savu darbību un ķermeņa valodu apliecinot, ka vēlas darīšanas tikai viņu - cilvēku ar nopietnāku fotokameru. Taču es uzbļāvu jautājumu – „Kur ir problēma?” un sekoju viņam, - sekojām mēs visi trīs. Tad nu turpat uz ielas notika skaidrošanās par to, kāpēc un ar kādu atļauju esam nākuši šajā objektā. Nelūgtais, apsargam līdzīgais priekšmets, teritoriju filigrāni uzdeva par Krievijas vēstniecības īpašumu un vairākkārt, trīsstāvu vārdu pavadījumā, vaicāja - kas mums te vispār meklējams un ar kādām tiesībām lienam objektā, ar kādu atļauju? Sarunas laikā, vadoties pēc pieprasījuma, tika formatēta atmiņas karte un noraidīts rupjais "piedāvājums" atņemt fotokameru - teicu, ka tad vajag policiju un attiecīgas rīcības tiesības - lai tad nu sauc policiju šurp vai pasaukšu pats. Uz to atbilde no viņa puses neskanēja. Uz dāmas izteikto aicinājumu nepielietot vardarbību un apgalvojumu, ka bez tās var iztikt, cilvēks turpināja uzvesties tā, kā tā uzvedību itin labi definēja viņa ārienes stereotipizācija – ne pirmā svaiguma treniņtērps, urlām raksturīgs matu griezums un alkohola dvinga. Šajā brīdī apsarga ilūzija beidzās un pie sevis domāju - ko šie tur tādu sargā, ka pat seko ~200m ārpus objekta cilvēkiem, kuri pamet to. Radās arī doma: apsargiem pienākumu pildīšanas laikā ir jābūt ar pilnu ekipējumu un ar atpazīšanās zīmi – uniformu un attiecīgajiem dokumentiem, bet mūsu kungam – nekas no tā, izņemot vien plaši izdaudzināto apsargu uzvedību.
Draudēja viņš mums ar savu priekšnieku un sazvanīja to. Pēc minūtēm divām ieradās netīrs un resns krievu tautības cilvēks ar melnu, šķietami mīļu, paklausīgu un lielu suni. Šis kungs izrādījās pieklājīgāks un saprotošāks, ar vairāk smadzenēm iekš galvaskausa. Tiesa, bija arī ap gadiem desmit vecāks. Kopīgi kārtējo reizi noskaidrojām, ka bildes no fotokameras ir dzēstas un vēlreiz atgādinājām savus mērķus – pafotografēt un pastaigāt pa objektu un ka tā esam darījuši, jo nav bijušas ne ziņas, ne miņas par privātīpašumu, kur nu vēl Krievijas vēstniecības rezidenci. Visi kopā vienojāmies doties pie īpašnieka, ko arī darījām. Subordinācija! Vēlreiz gājām gar objektu un pa ceļam atkārtoti pamanījām objektu raksturojošas informatīvās zīmes uz ielas pusi: "Pārdod zemi" un "Valsts īpašums". Apsardzes birkas nebija. Iegājām kaimiņu mājas teritorijā, kurā divas dāmas, kuras taisījās uz Līgo svētkiem, aptaisot automašīnu, skatījās uz mums. Pienāca vēl saprātīgāka un koptāka paskata vīrietis, nekā abi iepriekšējie ņemot kopā. Īsumā izstāstīja tie divi „īpašniekam” (lietoju pēdiņas, jo īpašumtiesības un sargāšanas tiesības līdz šim neviens i negrasījās pierādīt) savu versiju, bet es mūsu, pretojoties viņu apgalvojumiem, ka esam brīdināti neiet iekšā - tāda brīdinājuma nebija, taču šiem redz bija. Pēc nelielās un klibās manas cenšanās atcerēties runāšanu krievu valodā, kuras laikā paskaidroju īsto notikumu versiju, „īpašnieks” noprasīja, vai tas ir viss, uz ko atbildēju, ka jā. Tad šis teica, ka šodien ir Līgo, liekot noprast, lai ejam prom. Tā nu mēs šķīrāmies, pēdējās apsardzes ilūzijas paliekas atstājot šajā blakus objektam esošajā privātīpašumā, kurā ap mašīnu rosījās divas blondīnes. Pie sevis visu laiku domāju prasīt viņu darbību tiesiskumu apliecinošus dokumentus, taču to būtu darījis turpmākā strīda laikā. Tā kā strīda nebija, devāmies prom ar aprauta kašķa izjūtu, izgudrojot atriebes plānu, īstenojamu tiesiskā ceļā.
Norāde jums, bradātāji - kādu divu vai vairāk mēnešu ilgumā nebūtu vēlams iet uz objektu, ja vien nav vēlēšanās skaidroties ar policiju par narkotikām vai minētajām urlām par viņu „sargājamo” „īpašumu”.

P.S. Protams, ka viņi cerēja, ka mēs baidīsimies un piekritīsim visiem viņu untumiem, taču tā nu sagadījās, ka mums ir i prāts, i zināšanas, i novērošanas spējas, lai beigu galā izslēgtu iespēju ņemt šos nopietni galvā (apsargi un vēstniecība, lol), tā vietā meklējot urlīgu izeju no situācijas, kas beigu galā arī tika rasta. Bildes no formatētās atmiņas kartes ir atgriežamas (jebkura recovery proga to spēs, - pat nekas pāri netika pārrakstīts – šāda nekompetence arīdzan pilnībā likvidē uzstādīto apsardzes esību) un beigu galā – viss pasākums izvērtās par jautru sevis piesmiešanu no urlēnu puses! Tātad, vēlams uz objektu neiet UE darīšanās turpmāko dažu mēnešu laikā, lai nebūtu darīšana ne ar urlām, ne policiju. Tiesa, ar pēdējo šajā gadījumā varētu būt patīkamāka saķeršanās, jo policija darbojas likuma ietvaros, taču šie urlas - kas to lai zina, kāds būtu iznākums, ja mūsu būtu mazāk!

P.P.S. Mūsu versija par kungu pastiprināto uzmanības motivāciju bija, ka šie tur kaut ko slēpj. Beigu galā – kamdēļ vēl mēģināt skaidroties ar tiem, kas objektu pametuši pēc pirmā aicinājuma un kamdēļ pieprasīt dzēst bildes, kamdēļ draudēt atņemt kameru un kamdēļ rīkot subordinācijas izrādes? Turklāt viņi nekādā manierē nevarēja un negrasījās pierādīt savu tiesisko objekta sargātāju lomu! Nospriedām, ka tur kaut kas nav tīrs un ziņojām Valsts policijai. Līdz ar to – varbūt izteikšu aicinājumu pasekot policijas ziņām presē vai pēc kāda laika pavērot objektu no malas – varbūt parādās policijas lentas un tamlīdzīgas patīkamas izvirtības.