Sūrreālisms - S[UE]omi

Neko ļaunu un arī labu nenojauzdams, dzīvojos savu dieniņu, līdz saņēmu vēstuli no personas, kurā bija iecitēts sekojošs citāts:
“I got your adress and recommendations from Head of Latvian Museum of Photography in Riga, Maria Dudareva and she thought you are the right instans to help me with this matter. I got the link to your website , but I did not understand the text.
I am a 3rd grade photography student from Finland and I'm photoghraphing for a project I call "Abndoned - stories from abandoned houses". So far I have only bin working in Finland with this project and my pictures have bin in two exhibition this spring. Some of the pictures from this project you can see on my website http://www.lisenjulin.com.
I will come to Riga 11th of may and stay to 14th of may and I would like to continue my project with the abandoned houses. I would be very happy if you could help me to find some abandoned houses (a common home or other building) that has not bin in use for a long time. If you know some old abandoned houses or you know I could use in this projekt, please contact me by mali or by telephone [...]”

Interesanti, nodomāju. Pavisam interesanti! Taisa fotoprojektu izstādes vajadzībām un brauc uz Rīgu vietas lūkoties. Prātā pavīd doma, ka tām ir jābūt gan skaistām, gan pieejamām vietām – lielās darīšanas ar varas pārstāvjiem šie noteikti negribētu. Pagāja pāris mirkļi līdz sapratu, kas ir sūtītājs un ka citāts ir iekopēts no meičas vēstules bradajumi.lv administrācijai. Tātad, pārsūtīta vēstule. Šeku-reku tiku skaidrībā no kurienes kājas aug. Vēl viena skaidrība ir momentāna: “dajoš!” man šos cilvēkus, ko arī uzrakstīju atbildes vēstulē. Beigu galā brīvā laika man ir tik daudz, ka varētu pārdot. Nedaudz vēlāk jau arī pašai lūguma sūtītājai uzmetu iepazīstināšanās rindas mailā. Atbildes vēstulē viņa jau nu dikti priecājās par to, ka būs kāds, kas parāda citādo Rīgu šī viņas projekta nepieciešamībām. Sarakstes laikā parādīju šai savas bildes ar mērķi, lai izvēlas objektu. Rakstīja dāma, ka šo bilžu vērošana esot bijuši kā Ziemassvētki! Tiktāl viss lieliski, mhm!
Bet tad sākās creepy part: ar ārzemniekiem neesmu kontaktējies ilgāk par minūti, kur nu vēl runājis angļu valodā (kuru neesmu īsti mācījies) ar šiem. Vispār arī runājis angliski neesmu ilgāk par ~20min. Plus vēl pagātnes kautrīguma aborta atliekas + asociālisma pabiras dvēselē. Horror! Kulminācija šīm šausmām bija tikšanās dienā, ~25minūtes pirms redzēšanās, kad gāju šos satikt. Pa ceļam visādas runājamās lietas gudroju, piem., vai sveikt ar iebraukšanu Latvijā? Sajūta tāda, it kā ietu uz rindu pie simtpadsmit zobārstiem! Un pats trakākais ir atziņa: neviens no tiem nav jauna, rudmataina, slaida, gaišādaina un krūšaina meiča ar dziļu dekoltē un lielu Metal/Horror kolekciju :/ Bet arī šī piedzīvojuma daļa pazuda pēc minūtēm divdesmit, kad bijām sapazinušies un apmainījušies ar dažiem vārdiem.

[Fuj, kāda ir mana angļu valodas dikcija. Šausmas!]

Ķērāmies uzreiz pie lietas – kā jau kārtīgs latvietis, bļe, vedu šos (pāris) uzreiz uz restorānu, piekodināju justies brīvi. Atnācēji no somām izvelk DSLR ar platleņķa objektīviem un dod vaļā. Bet es pa to laiku astoto reizi skatu šīs telpas. Tiesa, pirmo reizi tik nesteidzīgi. Un šī nesteidzība rezultē iekš jaunu lietu ieraudzīšanas kā jau tas mēdz bieži notikt. Spīdinos ar kulturi (lol) griestos un ieraugu! Zināt tak tās anekdotes par PSRS banknošu lipināšanu aiz tapetēm, vai ne? Ha, izrādās, ka tā nemaz nav anekdote. Bet, ja ir, tad balstīta uz patiesiem notikumiem! 10 rubļu banknotes aiz tapetēm. 62. gads. Uz naudas zīmēm rakstīta nominālvērtība ciparos un vārdos – PSRS republiku valodās. Interesanti. Un šajā brīdī es kļuvu arī par fotografētāju modeli, hehe. No sākuma dāma meklēja leņķi labākai dokumentēšanai, bet pēc tam jau sāka likt darīt lietas. Sievietes! : D Un darīju ar, domādams – nez kādu mākslu viņa no šī man tik labi zināmā objekta spēs izvilkt? Interesanti: katrs cilvēks taču redz citādāk, akcentē citas lietas, iet citādāk un perspektīva ar atšķirīga augumu atšķirību dēļ. Interesanti! Pēc stundām 3 pabeidzam bradājumu – šiem ierobežots laiks un arī baterija mira. A vēlme fočēt fasādi šiem ir. Paliek nepabeigts iesāktais pirmais spārns – pie tā atgriežamies rīt.

Diena #2
Pieceļos. Paēdu. Visu laiku kopš vakardienas mēģināju arī kādu no sev zināmajiem uzaicināt, bet visi tēlo baigi aizņemtos. Gaidu SMS. 12:00 jeb norunātais laiks. SMS nav. Kādas 15 pāri parādās SMS ar norādi, ka kavēs. Es uzrakstu, ka gaidīju SMS un šie atvainojas par pārpratumu. Norunājam tikties 12:30. Ha, izrādās, ka nāks divi tomēr, tātad, esmu galā ar diviem biedriem: viens nāca līdzi, otrs pievienojās vēlāk. Uzsākot otrās dienas bradāšanu konstatēju, ka neesmu paņēmis līdzi lukturi, kuru tik cītīgi dienu iepriekš biju solījies barot ar svaigi lādētām baterijām. Bet nu es lādēju sevi. Ko darīt... Šādā kompānijā pabeidzam iesākto spārnu un abus pārējos. Var redzēt, ka šamējiem objekts patīk – actiņas staro, slēdži bliež kā automāti. Uz jumta gan viņi nekāpa – bailīte. Un arī telefoto nedeva – bailīte tāpat. Nu, neko – vismaz trijatā kādas 10 min pabijām uz jumta, pabliezām Rīgu no augšas. Pēc tam vienojamies par nākamo objektu. Un, ņemot vērā tur piedzīvoto, rekomendēju šiem iegādāties piparu gāzi, ko arī izdarām. Ejot mājās, atkal jutos pelnījis alu. Nopirku. Un, ienācis istabā, ģērbos nost un pamanīju, ka nolādētais lukturis karājās kaklā kā kaklarota - un ne pats, ne arī cits kāds to redzēja/juta : D

Trešā un pēdējā diena.
Dodamies uz sanatoriju. Karsts. Nolādēti karsts. Tramvajā vēl karstāk. Tomēr sekmīgi nokļūstam dislokācijas vietā un vēl sekmīgāk iekļūstam objektā. Pagrabs. Mmmm, “Nice and chilly winter!” Beidzot šeit esmu ar relatīvi normālāku aparātu – Digimax s600, nevis Nokia 6630. Un arī statīvu paņēmu – PSRS bleķu statīvs, kuru var lietot kā sitamo un durstamo instrumentu, riskējot vien ar krāsas nobrāšanu pret sitamā zobiem. Uzmetu SLR kameru (Olympus OM-1) uz statīva un bliežu. Pēc tam uzlieku digitālo ziepīti un bliežu bliezdams. Vienādas kompozīcijas ar dažādām ekspozīcijām – HDR vārdā. Mmmmm, tabletītes vēl mētājās. “Is that all medicine?” “Yup!”.
Tā nu staigājam neviena netraucēti, izklīstam un nodarbojamies ar kameru slēdža mūža saīsināšanu – mākslas vārdā, ibio! Mmmmm, medicīnas smarža un PSRS palātu/istabu izkārtnes ar dažādiem briesmīgiem nosaukumiem, piemēram, “Стоматологический кабинет”. Creepy! Šeit arī pamodelējos. Lūk, pabeidzām jau bradājumu, izbaudot pilnu ambientās temperatūras spektru – pagrabā dzīvo ziema, objektā dominē mitrs pavasaris, bēniņos fakin tropi, bet uz jumta, tāpat kā laukā – vasara. Karsta un dur nost. Drīz esam jau ārā un uzsākam fasādes fočēšanu. Atminos par tiem “vēstniecības” kaimiņiem un ielienu šo redzeslokā, fočēju koka fasādes glīto daļu. Jup, ilgi nav jāgaida kolīdz ar periferiālo redzi samanu pret sevi pavērstas ~10 acis no ~190m tālā urlīguma. Fočēšanu pabeidzu un nozūdu no redzesloka. Drīz jau atlien pazīstamais sunītis. “Vau, vau, vau!” - Those bastards let their dog at us. Again, lol. We will have a company! Parādās pazīstamais resnis nošmucētā sviedru krekliņā. Sāk savu veco dziesmu:

- [RU] Te nevar fotografēt, šis ir Krievijas vēstniecības īpašums!
- What did he say?
- That you cannot take pictures here.
- Nav šis nekāds Krievijas vēsniecības īpašums – zīme pie ielas skaidri norāda, ka valsts īpašums, kuru pārdod!
- [RU] Tur daudz kas var būt! Vācieties prom no privātīpašuma!
Man prātā pavīd o.0 smailijs par šī melošanas neprašanu – tikko tak bija Krievijas vēstniecības īpašums!
- Tas nav arī privātīpašums, tas ir valsts īpašums!
- [RU] Vai tik mēs jau neesam tikušies?
Neatbildu.
- [RU] Vācieties prom, citādi pasaukšu savus puišus!
- Da zinu es tavus pacanus! Šis ir valsts īpašums, kurā var nākt, jo nav aizliedzošas zīmes!

Un tā tas turpinās līdzīgi kā pagājušajā reizē. Tikai šoreiz pasaku, ka esmu skatījies Kadastrā un Zemesgrāmatā, ka šis nav Krievijas vēstniecības īpašums. Un šoreiz urlāts neprasa arī kameras rādīt. Bet nu, ko nu idiotam padarīsi. Šis spītīgi turas pie sava mazā un trauslā melu namiņa, līdz ar to diskusija nav auglīga un turpmāk sāk vilkt uz neizturamu urlainumu. Un, tā kā jau visu fočēšanu bijām tieši pabeiguši, devāmies prom ar jautrumu sirdī. Vismaz es. Nedaudz somiem atstāstīju strīda gaitu un tiklīdz kā pateicu, ka šis esot teicis, ka šis ir Krievijas vēstniecības īpašums, atskanēja smiekli : D
Tramvajā runājāmies par lietām. Šie esot dikti apmierināti ar objektiem un bildes būšot izstādē un grāmatā. Atvadījāmies. Bildes.