Sadedzis papīrs fabrikā
« previous entry | next entry »
Apr. 27th, 2010 | 12:33
Skan: Posts - Aicinajums
- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...
Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien!
Lūk, tā mierīgi vandījāmies, ķērām skaistuma mirkļus un uzmanījāmies būt pārāk manāmi – ne jau nu tamdēļ, lai sargus nekaitinātu, bet gan lai liktu mierā ko sliktāku – Urlatus Vulgaris, kuri gan izrādījās nedaudz ar Sapiens iezīmēm – gājām garām un izvērtās neliela diskusija:
- Što buģeš fotografirovaķ?
- Objektu!
- "Ko? Kapec?" Otrs Urlatus ar žestu parāda pirmajam, lai liekas mierā.
- Savam priekam un albumiem!
- A nu labi!
Vēlāk no sarunu vietas izcēlās melni dūmi – vietējie kurināja ugunskuriņu, dzēra un izklaidējās. Bet mēs – turpinājām censties tikt pie mazās māksliņas – objekta fotogrāfijām. Centāmies visnotaļ dikti un tad, kad saule jau bija pārāk aizbēgusi no mums, beidzās arī ko fočēt – bija laiks līst pazemē, jo tai ir viena alga kas par diennakts laiku ir virs zemes. Ielīdām caur ventšahtu/avārijas izeju. Vidēju izmēru patvertnīte – hermes un citas metāla konstrukcijas nebija atrodamas. Vien dažas smagās gaisu filtru mučeles un skārda ventilācijas caurules, kā arī dažas daudzstāvu gultas – tās ar dzelzs rāmi un koka grīdām. Diemžēl, nekas diži patvertnīgs no šīs vietas nenesās mūs apskaut, līdz ar to meitenei ne visai eleganti atņēmu patvertņu nevainību. Lai gan mazās ventšahtiņas hermītes gan bija :)
A pēc tam uz autobusu un mājās! Braucot autobusā, ieminējos: nav man neviena digitālā bilde no objekta – viss ir iekš izfočētās 36 kadru filmiņas. Tas sevī ietver vēl kādu secinājumu: parasti no objekta atgriežos ar ~300 bildēm, no kurām paliek kādas 30-60. Bet tagad man ir tikai 36 kadri un nav ne jausmas man par to, kas būs sanācis. Krīpī. Bet reizē – patīkami. Patīkami ir paskatīties uz objektu vairāk ar savām acīm, neslēpjot tās tik bieži aiz ziepīša LCD ekrāna vai skatu meklētāja iekš DSLR vai analogās SLR. Lūk! Patīkami! Pie bildēm tikšu nezināmā nākotnē. Finanses... Bildes iekš digitālās pasaules, kurā Tu tagad dzīvo, būs iz vēl tālākas un miglainākas nākotnes – kad ieskenēšu tās. Mmmm, analogās bildes bilžu formātā. Lipināt fiziskā albumā, rakstīt tajā ar roku ^^
Jā, nedaudz jocīgi ir. Jo patlaban iekš savas UE mapes iekš PC varu radīt vien direktoriju:
"D:\Ivo\My Pictures\UE\20100426 - [censored] (analogās)"
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...
Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien!
Lūk, tā mierīgi vandījāmies, ķērām skaistuma mirkļus un uzmanījāmies būt pārāk manāmi – ne jau nu tamdēļ, lai sargus nekaitinātu, bet gan lai liktu mierā ko sliktāku – Urlatus Vulgaris, kuri gan izrādījās nedaudz ar Sapiens iezīmēm – gājām garām un izvērtās neliela diskusija:
- Što buģeš fotografirovaķ?
- Objektu!
- "Ko? Kapec?" Otrs Urlatus ar žestu parāda pirmajam, lai liekas mierā.
- Savam priekam un albumiem!
- A nu labi!
Vēlāk no sarunu vietas izcēlās melni dūmi – vietējie kurināja ugunskuriņu, dzēra un izklaidējās. Bet mēs – turpinājām censties tikt pie mazās māksliņas – objekta fotogrāfijām. Centāmies visnotaļ dikti un tad, kad saule jau bija pārāk aizbēgusi no mums, beidzās arī ko fočēt – bija laiks līst pazemē, jo tai ir viena alga kas par diennakts laiku ir virs zemes. Ielīdām caur ventšahtu/avārijas izeju. Vidēju izmēru patvertnīte – hermes un citas metāla konstrukcijas nebija atrodamas. Vien dažas smagās gaisu filtru mučeles un skārda ventilācijas caurules, kā arī dažas daudzstāvu gultas – tās ar dzelzs rāmi un koka grīdām. Diemžēl, nekas diži patvertnīgs no šīs vietas nenesās mūs apskaut, līdz ar to meitenei ne visai eleganti atņēmu patvertņu nevainību. Lai gan mazās ventšahtiņas hermītes gan bija :)
A pēc tam uz autobusu un mājās! Braucot autobusā, ieminējos: nav man neviena digitālā bilde no objekta – viss ir iekš izfočētās 36 kadru filmiņas. Tas sevī ietver vēl kādu secinājumu: parasti no objekta atgriežos ar ~300 bildēm, no kurām paliek kādas 30-60. Bet tagad man ir tikai 36 kadri un nav ne jausmas man par to, kas būs sanācis. Krīpī. Bet reizē – patīkami. Patīkami ir paskatīties uz objektu vairāk ar savām acīm, neslēpjot tās tik bieži aiz ziepīša LCD ekrāna vai skatu meklētāja iekš DSLR vai analogās SLR. Lūk! Patīkami! Pie bildēm tikšu nezināmā nākotnē. Finanses... Bildes iekš digitālās pasaules, kurā Tu tagad dzīvo, būs iz vēl tālākas un miglainākas nākotnes – kad ieskenēšu tās. Mmmm, analogās bildes bilžu formātā. Lipināt fiziskā albumā, rakstīt tajā ar roku ^^
Jā, nedaudz jocīgi ir. Jo patlaban iekš savas UE mapes iekš PC varu radīt vien direktoriju:
"D:\Ivo\My Pictures\UE\20100426 - [censored] (analogās)"