18 Maijs 2016 @ 11:16
 
Darbā uzlikuši jaunāku Outlook, tagad visi epasti no leišiem nāk kopā ar sūtītāja portretu – es ikvienu no viņiem esmu iztēlojusies pilnīgi citādāku, un ar katru epastu mani priekšstati tiek apgāzti, katra seja ir pilnīgs pretstats tai, ko esmu iedomājusies savā galvā.
Par darbu runājot, nesen apritēja mans otrais gads šeit – man patīk mans darbs, es nenoliegšu, tas pieprasa zināmu daļu smadzeņu, man ne ar vienu nav jārunā, algas apmērs un parādīšanās kontā nav katru mēnesi jāzīlē kafijas biezumos un reizēm es pat sajūtos vērtīga un noderīga (kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, kādā korporācijā es strādāju), taču es esmu nogurusi, mīļie kāzu viesi, es gaidu atvaļinājumu kā atpestīšanu un viss, ko es gribu, astoņos no rīta apsēžoties savā biroja aizgaldā, ir iet mājās, visa mana darba diena ir nebeidzama vēlme būt mājās.

Viens no vecajiem cīņubiedriem ir atbraucis ciemos no Dānijas un līdz nākamajai piektdienai ir apmeties uz mūsu dīvāna (jo mana neizmērojami plašā sirds, protams), un es arvien vairāk jūtu sevī mostamies veco, mizantropisko īgņu – es tik ļoti negribu cilvēkus, es tik ļoti negribu nekādu sociālo dzīvi, es vienkārši gribu gulēt visu atlikušo mūžu (paralēli tam es ceru, ka mana antisociālā uzvedība nav priekšvēstnesis depresņas atnākšanai jaunās skaņās, man zajebal jau).