Pirms nedēļas, no darba mājās braucot, redzēju, kā no Daugavas izzvejo cilvēku (kā vēlāk lasīju ziņās – pašnāvnieku), un dzirdēju, kā pārējie mikriņa pasažieri vienbalsīgi nolemj, ka “tas nu gan ir sadzēries” – gods kam gods, mēnesis psihiatriskajā slimnīcā mani ir atmācījis izdarīt pārsteidzīgus spriedumus par to, cik labi vai slikti kādam ir, raud vai neraud piekauta ielasmeita šajos konkrētajos sirds dziļumos.

Nekaunos atzīt, ka beidzot dzīvoju kā pie cilvēkiem.