Ir šodiena, un es jūtos labi.
Laikam jau vakardienas jaukā pasēdēšana pa pusei klusumā Teātra bārā nāca par labu.
Ļoti patika tā atmosfēra. Solījos gan šodien tur arī iegriezties, bet tomēr nē.
Atnākšu kādā darba dienā, kad būs mazāk cilvēku,
paņemšu kafiju un mokas šotu, būšu pa to laiku jau sarūpējusi sev jaunu kladi un pildspalvu un nodarbošos ar plānu kalšanu un rakstīšanu.
Lai gan motivējošo pusotru stundu garo video nenoskatījos līdz galam.
Man pietika ar to informāciju ko es dabūju.
Man tiešām šādi video nepatīk, man patīk labāk pašmotivāciju atrast sevī.
Es atradu, vismaz šodien es tā jūtos.
Aizgāju uz Teātra bāru un no tās auras iedvesmojos.
Sēdēju dzēru sevu šņabi ar sulu un skatījos apkārt blāvajās prožektoru gaismās un
domāju.
Šorīt pamostoties sapratu, kas man ir jāizdara, kas man ir jāsaraksta, kā man jāsakārto savs dienas režīms,
lai neļautos slinkumam.
Protams, nekad nav garantija, ka nepadošos slinkumam, bet man ir cerība un pie tās pieturēšos pagaidām.

Kā arī no tuvu cilvēku puses pieprasīšu pastiprinātu uzmanību, lai pieskata mani.
Jo salasījos no rīta trolejbusā braucot dažādus padomus un knifus, kā motivēt sevi labāk virzīties uz nosprausto mērķi.
Viens no tiem punktiem bija, lai pastāstu savu mērķi sev tuvam/tuviem cilvēkiem, ka esmu apņēmusies tiekties uz to un to, un ka tie cilvēki mani taču atbalstīs.
Realitātē es teiktu, ka ir savādāk, vismaz man, jo ideju man netrūkst, par tām es runāju daudz,
varbūt pat pārāk daudz, jo cilvēki man apkārt, neuzdod jautājumu un neuzbrūk ar tekstiem, kāpēc tu nedari ko solīji, a?
Zinu, cik tas mazohistiski izklausīsies, beet man reāli pietrūkst, ka man kāds uzdirš virsū par slinkošanu, vai baksta mani ar jautājumu, jo tas vismaz kalpo kā atgādinājums pašai sev, ka ir jāsaņemas, a ja VISIEM pohuj, vai tu celies, vai tu dari, vai nedari, kaut vai guli visu dienu gultā slinkodams, nav neviena kas man par to pārmestu vai liktu justies slikti par to.
Tikai es par to brīžiem jūtos slikti un tad no tās sajūtas izvairos savā filmu/seriālu/grāmatu pasaulē.
Man vajag brutālu pļauku sejā, nevis glaudīt mani kā mājdzīvnieku.

Par laimi šodien esmu darbā un ir ļoti darbīga diena.
Šodien esmu pa pusei čakla, rīt centīšos būt čaklāka.
Nākamais ieraksts iespējams sekos ar maniem tuvākajiem, mazajiem mērķiem.
Iespējams, paturēšu to pie sevis.