Šodien aizdomājos par to, cik gan daudz cilvēku manā dzīvē ir atnākuši un aizgājuši.
Daži no viņiem ir aizgājuši un parādījušies, un atkal pazuduši.
Kādēļ dzīve periodiski mums iedod dažus cilvēkus, kuri ir tikai konkrētos dzīves posmos ar mums kopā?

Katru reizi ir bijusi tā vilšanās sajūa, vismaz pirms gadiem 5-6 tā vēl bija ļoti izteikta.
Tagad? Tagad tā vairs nav.
Jā, ir ļoti, ļoti žēl, bet es samierinos ar to, ka cilvēki ir kā tādi kaķi, dara ko grib.
Draudzība man ir ļoti liela vērtība. Ja cilvēks pazūd no manas dzīves, tad visbiežāk tā ir bijusi tā cilvēka izvēle.
Saprotams, es neesmu nekāds enģelītis un arī esmu pametusi novārtā draugus ar kuriem ir tik forši bijis kopā būt.
BET kontaktus es ik pa laikam mēģinu vismaz uzturēt.

Šodien atklāju, ka viena mana draudzene no UK, vairs nav Facebook'ā.
Saprotu, ka es vairs nezinu, kā ar viņu sakontaktēšos, jo nekā cita mums nebija.
Kā tikai tas draņķa Fb.
Ne whatsapp, ne epastus viņai atceros, ne adresi zinu, lai varētu vismaz ar roku uzrakstītu vēstuli nosūtīt.
Šoreiz man tiešām sāp un ir vilšanās, jo varēja vismaz pabrīdināt vai atstāt kaut ko, kā mums sakontaktēties.
Viņa jau arī nebija tāds random draudzene, bet patiesa draudzene, gluži tikpat mīļa un tuva kā mana S. :*

Es gan turpināšu naivi cerēt, ka kad būs laiks un viņa taisīsies ieradīsies LV. Viņa atradīs mani, jo es jau nekur nepazudīšu.
Es tepat vien būšu, jo es mīlu savus draugus. It īpaši tos, kurus jau gadiem pazīstu.
Es tepat vien būšu un gaidīšu viņu.